Mati uz žaketes un «kontrolminets»

Es zinu, ka izjust greizsirdību ir slikti — tā savažo pašu, uzkrauj smilšu maisu otra plecos un tajā nav ne smakas no brīvības, pēc kuras tā tiecamies (vismaz vārdos). Bet es to pieņemu un mēģinu nesodīt, līdztekus pūloties uztaustīt taciņu, kas mani aizvestu no tās prom, — mēģinu paskatīties uz otra cilvēka brīvi no jauna redzes leņķa, iepūst svaigu elpu mīlestībā. Tas nav vieglākais ceļš, jo pieprasa atteikšanos no milzīgas priekšstatu gūzmas, tajā ir neskaitāmi strupceļi, vilku bedres un mānīgas uguntiņas neesošu māju logos, kas sola viesmīlīgu siltumu un mieru.

Šķiet, sievietēm šajā ziņa ir grūtāk — lielāka daļa viņām domāto žurnālu ir ar padomiem par to, kā noteikt, vai tu viņam esi vienīgā, vai viņam patiešām darba sapulces ievelkas līdz divpadsmitiem naktī utt. Profesionāli un šķietami neuzbāzīgi pasniegtā informācija nekļūdīgi sasniedz ne tikai tās, kurām tā ir aktuāla problēma, bet arī tās, kuras vēl tikai šaubās. Un tad tikai tas sākas.

Labi, mati uz žaketes, lūpu krāsas nospiedumi, jaunas apakšbikses, bankas rēķinu izraksti, tālruņa numuri bez vārdiem — tā ir tikai daļa no tās ellītes, kas gaida ikvienu, kura nolēmusi iesaistīties pieķeršanas spēlē. Pavisam nesen gadījās uzzināt par vēl izsmalcinātāku metodi.

Tās nosaukums «kontrolminets». Ja vīrs atnāk mājās un tava intuīcija nepārprotami saka, ka viņš ir bijis ar citu sievieti, nerīko skandālu — viņš tāpat visu noliegs. Pat tad, ja ienāks istabā, turot šo sievieti klēpī. Pārmetumu vietā sagaidi viņu ar maigumu un piedabū uz mīlēšanos — viņš jutīsies pārsteigts un labprāt piekritīs, priecājoties, ka izsprucis sveikā. Ja tu gana labi pazīsti savu vīru, pēc izšļāktās sēklas daudzuma nekļūdīgi pateiksi, vai viņam pirms mirkļa ir bijusi kāda sieviete vai ne.

Protams, šai metodei ir daudz trūkumu, jo bez mīļākās pastāv neskaitāmi citi faktori, kas var iespaidot dzimumdziedzeru produktivitāti, taču ne jau par to ir runa.

Es neesmu pret padomiem, kādam tas noteikti arī palīdz. Mani tikai skumdina tas, ka to lasīšana, apgūšana, apzelēšana atņem mežonīgi daudz laika. Laika, kuru varētu veltīt tam, lai meklētu citu izeju — to, kas ieslēpta dziļi sevī.

Neesmu iepazinusi vēl nevienu, kurš apgalvotu, ka viņam nesāp. Varbūt man ir laimējies, jo neesmu sastapusies ar bezjūtīgu robotu cilvēka ādā. Varbūt nelaimējies, jo tad es noteikti pavaicātu, kā iespējams nepārdzīvot, un, reiz apguvusi šo māku, nekad vairs neatgrieztos uz zemes — paliktu plivinoties mūžīgā apcerē kaut kur tālu, tālu prom no visām ciešanām.

Pagaidām man atliek vien mest pie malas savu slinkumu, bailes un meklēt pašai savu ceļu, nebaidoties nokrist, aplauzties, celties no jauna. Tas ir to vērts, jo mērķis ir pārāk vilinošs — iekšēja brīvība. Un šoreiz ne tikai vārdos.