«Čau! Kad bučosimies?» Iepazīšanās stāsts

Mans stāsts būs par «draugiem.lv» — pieņemu, ka diezgan lielai daļai cilvēku iepazīšanās stāsti nāk tieši no šā portāla. 

Nereti uz portālā ievietoto profilu tiek atsūtītas dažādas vēstulītes ar tādiem tekstiem kā «Čau, smukulīte! Tev ir lielas krūtis, kad satiksimies?» vai «Man patīk tavs smaids!» vai «Tu esi ļoti skaista, vai atradīsies laiciņš arī man?». Šādas frāzes ir kaitinošas, un es vienmēr tās nikni dzēsu ārā, domājot — vai tiešām cilvēki pieļauj iespēju, ka es kusīšu ārā no viena izteikta komplimenta, vēlēšos sarakstīties un, pasarg’ Dievs, vēl satikties? Nu nē!

Bija arī kāds puisis, kuru es caur-caur-caur paziņām zināju — vienīgi to, ka tāds ir un kā viņu sauc. Kaut kad sen, vidusskolas gados, bijām kādā diskotēkā iepazinušies un visi draugu bariņā padejojuši, pasmējušies, kādu joku izspēlējuši, bet nekādu savstarpējo simpātiju, kas varētu liecināt ko vairāk, toreiz nebija un nemaz negribējās, jo tāpat bija labi.

«Draugiem.lv» ir nacionāls portāls, kurā var atrast gandrīz visus interesi izraisījušos cilvēkus, tāpat bija arī manā gadījumā. Tiesa, viņš uzmeklēja mani, ne es viņu. Atsūtīja banālu vēstuli ar tekstu: «Kad bučosimies?» Ja es neatcerētos šo puisi un ja man atmiņā nebūtu palikuši tie nevainīgie tusiņi, es ar viņa vēstuli būtu rīkojusies tieši tāpat kā ar visām citām šāda veida vēstulēm — DELETE! Taču es pasmaidīju un aizsūtīju atpakaļ smaidiņu.

,

Tā tas turpinājās diezgan ilgi, un nekāda cita veida komunikācija mums īpaši nebija — tradicionāla rakstura vēstules par laiku, savstarpēji pazīstamiem draugiem, par kādiem notikumiem vai mūziku, bet nekā vairāk. Un vienmēr sarakste beidzās ar jautājumu «Kad bučosimies?», kam tradicionāli sekoja mans smaids. 

Tas turpinājās kādu mēnesi, varbūt pat vairāk. Jāpiebilst, ka tajā laikā man puiša nebija, bet es arī nemeklēju, jo biju nedaudz zaudējusi ticību vīriešu dzimumam kā tādam —zināju, ko vēlos, bet nezināju, vai tāds maz ir piedzimis. 

Tad kādu darbdienas vakaru es atnācu mājās jautrā noskaņojumā — darbā bijām nedaudz atzīmējuši kolēģa jubileju. Ieslēdzu datoru, ierakstīju adresi «draugiem.lv» un saņēmu vēstulīti no puiša ar to pašu jautājumu, ko vienmēr: «Kad bučosimies?» Pie sevis nodomāju: ko es varu zaudēt? Neko. Un intereses dēļ par to, kāda būs puiša reakcija, aizsūtīju: «Piektdien!» Tālāk ļoti ātri vienojāmies par tikšanās vietu un apstākļiem — vīna vakaru ar sieru un vīnogām.

Līdz piektdienai man nebija laika domāt par gaidāmo randiņu, un, kas dīvaini un man neraksturīgi, es nešaubījos ne mirkli un biju pārliecināta, ka uz randiņu ir jāiet un viss būs kārtībā. 

Ceļi ietrīsējās, viņu ieraugot. Man atmiņā nedaudz bija palicis viņa ārējais pievilcīgais izskats, turklāt arī bildes portālā biju novērtējusi, bet nebiju gaidījusi to, ko ieraudzīju, — skaists, stalts puisis, ar koši zilām acīm, mīļu un mazliet sakautrējušos smaidu (par ko es biju pārsteigta, atceroties viņa sarakstes stilu) un maigu balsi. Rokas, vaigu un zoda bedrītes — tās bija tieši tādas, kādas biju iedomājusies esam savam vīrietim.

Sasveicinājāmies, veikalā iegādājāmies vīnu, vīnogas un sieru un braucām uz manām lauku mājām. Plānos bija iekurt kamīnu un iepazīties, varbūt arī kas vairāk, bet ne es, ne viņš to ne izteicām, ne arī kā izrādījām, kaut gan visu laiku bijām runājuši par bučošanos. 

Biju pārsteigta, cik mums ir daudz kopīga! Neticami, bet piecas stundas septembra nogalē, sēžot dārza lapenē pie kamīna, malkojot vīnu un uzkožot gardumus, pagāja nemanot! Man bija tik viegli ar viņu runāt, tik interesanti viņā klausīties, bet vērot viņa mīmiku un ķermeņa kustības bija vēl saistošāk! Es biju pat pārsteigta, cik viņš ir izskatīgs, vienkāršs un labsirdīgs!

Kad sāka nākt miegs un bija jūtams pagurums, piedāvāju viņam naktsmājas. Un biju pārsteigta, ka viņš no iespējas atteicās un izvēlējās doties uz savām mājām!!! Šķiroties sarunājām, ka rītvakar sazvanīsimies un kaut ko izdomāsim.

Visa sestdiena pagāja, gaidot vakaru. Tas bija kas neticams, kas notika ar mani! Viņa atsūtītās īsziņas liecināja, ka viņam sajūtas ir līdzīgas. Pēc dabas esmu pragmatiķe, loģikas iemiesojums, un nereti man pat pārmet pārāk lielo aukstumu attiecībās, bet šoreiz bija citādi — es ļāvos tam, kas notika, pat nedomājot par ko vairāk. Vienkārši ļāvos sajūtām.

Nākamais vakars pagāja smieklos un jautrībā. Mēs vizinājāmies ar auto (nekad nebiju iedomājusies, ka randiņš mašīnā var būt tik brīnišķīgs!), iepirkāmies visos benzīntankos, košļājām lielos košļājamo gumiju ripuļus, ēdām gumijlācīšus, degustējām dažādus gāzētos dzērienus, uzslēdzām uz pašu skaļāko automašīnas radio un tās priekšā dejojām un parodējām dažādas slavenības... Citiem vārdiem, uzvedāmies kā bērni! Sen es tā nebiju izsmējusies un tik labi pavadījusi laiku!

Kādā klusuma brīdī, kad jau nāca rīts un sagurums, es viņu noskūpstīju. Ja biju pieradusi, ka pēc maiga iesākuma seko kaislīga skūpstīšanās, kas beidzas ar siekalu slaucīšanu no mutes un rajona ap to, tad šoreiz viss bija pavisam citādi — maigi, viegli skūpsti, ar lūpām tik tikko man pieskaroties. Un atkal — es nebiju gaidījusi, ka puisis var TĀ skūpstīties...

Tajā vakarā atklājās, ka viņam ir meitene — jau ilgu laiku, bet attiecības pēdējos mēnešos nav tādas, kā vēlētos. Parasti šādā situācijā es būtu, neko nesakot, nogādājusi puisi turpat, kur paņēmu, un lūgusi mani vairs netraucēt, bet šoreiz es visu uztvēru... pat nezinu, mani tas ne pārsteidza, ne uztrauca. Nespēju izskaidrot, kāpēc... 

Mēs jutām, ka mums kopā ir labi. Vislabāk. Tik labi, ka labāk vairs nevar būt. Šķiroties svētdienas rītā norunājām, ka pa nedēļu viņš tiks skaidrībā ar savām jūtām un, ja vēlēsies mani satikt, dos man ziņu, un mēs gatavosim kopīgas vakariņas ar abu mīļāko ēdienu — vārītiem kartupeļiem, siļķi un biezpienu. 

Šķiroties man pirmo reizi bailēs ietrīsējās sirds — ja nu... Bet tajā pašā laikā sapratu, ka izvēle ir viņa rokās un es tajā nedrīkstu iejaukties. 

Pēc pāris stundām man zvanīja puisis un teica, ka nākot no veikala ar kartupeļiem, siļķi un biezpienu. Es biju rēķinājusies uz mokpilnu nedēļu un mobilā tālruņa pārbaudīšanu ik pēc trim minūtēm, bet... 

Esam kopā jau trīs gadus, un katru dienu, kad viņš ir man blakus, es jūtos kā svētkos. Viņš ir pirmais vīrietis, kuram blakus jūtos kā sieviete, kura ir jāmīl, jāciena un jāsaudzē. Mēs abi smaidām, pieceļoties un redzot otru sev blakus, mēs joprojām dauzāmies un košļājam krāsainās košļenes un ēdam gumijlācīšus, īpašos vakaros iedzeram mūsu Īpašo iepazīšanās vīnu un pie izdevības pasēžam lapenē pie kamīna...

* * *

Ja tu tomēr vēl arvien neesi saticies ar savu otru pusīti, pamēģini viņu atrast «Randiņā»!