Ineta Radeviča vēl neesot precējusies

Pasteidzās apprecināt

13. janvārī Ziemassvētku kausa izcīņā Maskavā Ineta Radeviča aizvadīja sezonas pirmās sacensības, tāllēkšanā izcīnot trešo (6,33 m), bet trīssolī (13,30 m) — ceturto vietu. Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas interneta mājaslapā šīs ziņas turpinājumā bija vēsts par to, ka Ineta apprecējusies ar Krievijas hokejistu Pjotru Sčastļiviju. Kā telefonsarunā atklāja Ineta, rakstītājs ir pasteidzies viņu apprecināt, un šī ziņa, kas parādījās arī Latvijas medijos, bijis pamatīgs šoks viņas mammai, kura satraukusies zvanījusi meitai un ar lielu neizpratni jautājusi: «Kā tad tā. Kāzas...» Un viņa par to neko nav zinājusi. 

Taču uzreiz Ineta piebilda, ka vairāk par privāto dzīvi šobrīd nevēlas runāt: «Varu pateikt tikai to, ka apprecējusies neesmu. Nesen tikai izšķīros (No Viktora Lāča, kurš atkal precēsies septembrī, un aprīlī viņam būs ģimenes pieaugums. — U. M.), tāpēc būtu par ātru atkal precēties. (Smejas.) Es uzskatu, ka katrai sievietei blakus ir jābūt vīrietim. Un, ja vēl vīrietis ir spēcīgs, saprotošs un mīlošs, tad ko gan vēl var vēlēties.»  

Tāpēc arī neizdevās sagaidīt atbildi uz jautājumu — cik ilgi viņa draudzējas ar Pjotru un vai pārcelšanās uz Maskavu lielā mērā nav saistīta arī jūtām pret draugu. 

Maskavā bija gaidīta 

Viņas atbilde uz jautājumu, vai nebija grūti iejusties megapoles Maskavas atmosfērā («Nemaz nebija bija grūti iejusties. It īpaši, ja viss bija izplānots un pakārtots manai klātbūtnei šeit, lai es justos pēc iespējas labāk,» — tā Radeviča) it kā netieši liecina par to, ka pārcelšanos uz Maskavu noteica ne vien vēlme mainīt treniņu apstākļus, bet arī jūtas.

Runājot par Maskavā pavadīto laiku, viņa stāsta: «Uzskatu, ka esmu ieguvusi ļoti daudz. Kaut vai no tā, ka trenējos kopā ar sportistiem, kuriem ir ļoti augsti sasniegumi un kuri ir izcīnījuši medaļas olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos. Ar tādiem cilvēkiem esot kopā, daudz ko var iegūt psiholoģiski. Tu redzi, kā cilvēki strādā, saproti, pēc kā tiekties, ko ir iespējams izdarīt ar gribasspēku un mērķtiecīgu darbu.»

Kad ieminos, ka pēc treniņu apstākļiem Rīgā, kur nav vieglatlētikas bāzu (ne kārtīgas manēžas, ne stadiona), Maskavā droši vien ir daudz labāki apstākļi, Ineta saka: «Arī Rīgā bija laba treniņgrupa un labi treneri. Taču es sapratu, ka Latvijā vieglatlētikas perspektīva nav diez ko rožaina. No Amerikas atbraucu ar lielu pozitīvismu. Bet diemžēl ar vienu gadu Latvijā pietika, lai es saprastu, ka izaugsmei jāmeklē arī citas iespējas. Ar sirdi esmu Latvijā, jo tur ir tuvinieki, radi un mīļi cilvēki, draugi. Tāpat esmu patriotiski noskaņota pret Latviju un ar lielāko prieku un atdevi pārstāvu savu valsti sacensībās.»  

Fano par hokeju 

Cik liela bija Inetas interese par hokeju līdz draudzībai ar Pjotru? «Es brīnos, ka, dzīvojot Latvijā, kur par hokeju ir tik liela interese un ažiotāža, es par šo sporta veidu zināju ļoti, ļoti maz,» atzīst Ineta, kura iespēju robežās cenšas apmeklēt visas Pjotra spēles. «Tagad hokejs mani ļoti interesē, un es daudz ko zinu. Uz spēli skatos pavisam citām acīm nekā kādreiz. Tagad es varu vērot un izprast spēli, nevis tikai vienkārši fanot. Un noteikti pavasarī klātienē skatīšos pasaules čempionātu.»