Par sieviešu biseksualitati

Parunāsim par sieviešu biseksualitati. Un nevis par meitenēm, kuras jau agrā jaunība apjēgušas, ka vairāk interesējas par sava dzimuma būtnēm, bet par nobriedušām un pieredzējušām sievietēm, kuras līdz noteiktam brīdim dzīvojušas pārliecinātu heteroseksuālu attiecību ieskautas, dzemdējušas bērnus un no visas sirds mīlējušas vīriešus, ar kuriem bijušas kopā.

Es atturēšos no kārdinājuma vērtēt kategorijās «labs», «slikts», «melns», «balts», «vilšanās sekas» un «nepārvarēti kompleksi», jo tā gluži neviļus var iebraukt purvā. Vienkārši mēģināšu atspoguļot kāda indivīda pieredzi, paturot prātā faktu, ka ikviens cilvēks ir unikāla būtne, kurai identisku nav iespējams atrast visā pasaulē.

Šoreiz tas būs Anitas stāsts. Pašlaik viņai ir nedaudz zem 40, divi nu jau pieauguši bērni un 8 gadus gara izmisīga cīņa par izvēli starp divām pasaulēm — vīriešu un sieviešu. Anita runā un smaida. Pludmales smiltīs viņas iedegušais augums līdzinās sfinksai — vieduma un miera iemiesojumam. Un tikai viņa pati spēj nojaust, kādas plosošas vētras slēpjas katrā izteiktajā vārdā.

«Es vienmēr esmu mīlējusi vīriešus. Pa īstam. Man viņu ir bijis gana daudz, lai es varētu teikt, ka kaut ko saprotu no attiecībām. Toreiz man bija 30, es kārtējo reizi biju palikusi viena pēc vētraina romāna un man bija daudz laika mierīgi padomāt. Mīlestība pret sievieti nenāca pēkšņi — sākumā tās bija kā tādas erotiskas vīzijas, kas mani satrauca. Tad es pēkšņi pamanīju, ka sāku ievērot citu sieviešu skaistumu pilnīgi jaunā aspektā — ne kā savas konkurentes, bet drīzāk skaistumu kā tādu.

Pēc vienas ballītes man sanāca gulēt vienā gulta ar meiteni. Es tik ļoti satraucos no tām negaidītajām izjūtām, kas manī pēkšņi pamodās, ka visu nakti nogulēju, piespiedusies sienai un sarāvusies čokuriņā. Nākamajā rītā es pavisam skaidri sapratu, ka agri vai vēlu tas noteikti notiks. Šī atklāsme bija pamatīgs trieciens — noraudājos divas dienas bez pārtraukuma, jo zināju, ka kopš šīs dienas mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Pirmā reize tad vairs nebija ilgi jāgaida. Laikam jau otrs jūt, ka esi gatavs un pretimnākošs.

Mana pirmā sieviete bija ar pieredzi. Pēc pirmajiem skūpstiem viņa sāka raudāt un lūdza: «Ja vien vari, nedari to, jo pēc tam tava dzīve pārvērtīsies par elli — tu vairs nekad nespēsi izvēlēties.»

Es nevarēju nedarīt. Vai mana dzīve tagad ir elle? Var jau būt. Taču, manuprāt, jebkuras attiecības — homoseksuālas, heteroseksuālas vai biseksuālas — agri vai vēlu var pārvērsties ellē. Šajos 8 gados man ne reizi vien ir nācies izvēlēties starp vīrieti un sievieti, un es droši varu apgalvot, ka tā ir grūta, ja ne pat neiespējama izvēle. Vīrietis var dot to, ko nespēj sniegt sieviete, savukārt tas, ko dāvā sieviete, nevienam no manis sastaptajiem vīriešiem nav bijis pa spēkam. Un tas nebūt nav sekss, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Protams, sievietes ir daudz pacietīgākas, saprotošākas un prasmīgākas, jo tīri bioloģiski viņas labāk orientējas otras sievietes vēlmēs, bet gudrs un mīlestības pārņemts vīrietis var darīt visbrīnumainākās lietas.

Es ilgi domāju, kas ir tas, kas mani neatgriezeniski piesaista sievietēm. Tā laikam ir drošības sajūta, absolūta uzticība. Sievietes pieķeras. Iegrābjas tevī gluži kā bulterjers, kurš nespēj atlaist zobus. «Tu esi mana,» viņas saka tonī, kas nepieļauj iebildumus. No vienas puses, tas ir biedējoši, bet, no otras, tas liek saprast, ka šīs attiecības ir uz mūžu. Ne ar vienu vīrieti man nav izdevies iegūt šo sajutu «uz mūžu». Bet es gribu uz mūžu.

Vēl viena elle ir sabiedrība. Nevis tieši sabiedrība kopumā, bet manu tuvāko attieksme un karjeras iespējas. Es nevaru atļauties staigāt apskāvusies ar savu sievieti pa ielu. Protams, ir neskaitāmi piemēri, kad cilvēki, kas atklāti paziņojuši par savu it kā nepareizo seksuālo orientāciju, nebūt netiek atstumti, bet manā gadījumā problēma ir tāda, ka man pat īsti nav ko paziņot — man patīk gan tā, gan tā. Es arī negribu izvēlēties — vēlos vienkārši dzīvot un skatīties, ko man piedāvā ikviena jauna diena, rīkoties pēc iekšējām izjutām un sirdsapziņas. Un man nav ne jausmas, vai reiz nepienāks tāda diena, kad es beidzot nostāšos vienā vai otrā pusē.«

Jā, nostāties kobras pozā un aizstāvēt savu teritoriju laikam ir vienkārši līdz tam brīdim, kamēr tu pats pēkšņi neattopies pretējā pusē, kur valda citi noteikumi, likumi un sakarības. Tad atliek vai nu izstrādāt jaunus noteikumus, vai arī ļauties un turēt acis atvērtas.

Varbūt.