"Es gribēju mājās dzīvnieciņu. Un ne jau tāpēc, ka būtu vientuļi, bet kopš bērnības biju pieradusi, ka bez cilvēkiem mājās rosās arī kāda četrkājaina, čiepstoša vai peldoša radībiņa. Tā kā esmu ļoti aizņemta, bieži prom no mājām, kaķis vai suns manam dzīvesveidam neder, savukārt draugs iebilda pret papagaili vai zivtiņām. Vienojāmies par bruņrupuci, taču zooveikalā nelaimējās viņu nomedīt, kaut centāmies vairākkārt, tāpēc par mūsu mājas mīluli galu galā kļuva pundurtrusītis," stāsta Nacionālā teātra aktrise Karīna Tatarinova.
Garausains mīļums (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Par bruņrupuci abi ar draugu esot vienojušies tāpēc, ka viņu iespējams ielikt kaut vai kurpju kastē un visur vazāt līdzi vai, ja ir vajadzība, uz nedēļu nodot kādam citam kopšanā. Taču arī trusis esot ideāls variants darbā aizņemtiem cilvēkiem. Tāpēc Karīna priecājas, ka paklausījusi draudzenes padomam.
Neatkarīgā TTT
"Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem tikt pie bruņrupuča es liktenīgajā dienā uz zooveikalu biju devusies kopā ar draudzeni. Redzot, kas grasos doties prom tukšā, viņa vaicāja – kāpēc tu tik traki esi iecentrējusies uz bruņrupuci, kas nav ne glīts, ne mīlīgs? Labāk paskaties, kāds šeit foršs trusītis! Tā arī izdarīju – paskatījos un... Mani savaldzināja divus mēnešus veca pundurtrušu meitenīte, kuras kažociņš līdzinājās zaķa pelēkbrūnajam mētelītim."
Kaut piedāvājumā bijuši vairāki garauši, Karīnas uzmanību piesaistījis kāds, precīzāk, kāda – ar mīlīgu purniņu, ļoti fifīgām, nolaistām austiņām un skumju izteiksmi acīs.
Pūkainīte bijusi tik maza, ka ietilpa plaukstā. To tagad grūti iedomāties, jo nu Tuse Truse Tatarinova, kurai rit ceturtais gads, ir krietni paaugusies un apvēlusies, tāpēc ceļot viņu jātur ar abām rokām. Karīna zina teikt, ka auntruša šķirnes pārstāvji, pie kuriem pieder arī viņas mīlule, esot prāvākie, druknākie un masīvākie no pundurtrušiem.
Tusei esot neatkarīgs raksturs, tāpēc nav ko cerēt, ka viņa ļaus sevi ņurcīt un bužināt jebkurā brīdī, kad cilvēkam ienāks prātā. "Ja viņa gribēs samīļoties, pati pienāks," trusenītes uzvedību raksturo Karīna. "Lielāko dienas daļu Tuse mājās pavada viena, tāpēc nav radusi, ka viņu bieži vazā pa rokām. Kad mēs ar draugu pārrodamies no darba, uzreiz atveram viņas būrīša durvis, lai trusenīte varētu izskraidīties pa dzīvokli."
Aktrise smejas, atceroties kādu ballīti savās mājās, kad mazulīte pirmoreiz tikusi palaista paspriņģot pa istabām. "Tolaik mums nebija galda, tāpēc uz grīdas stāvēja bļoda ar zemenēm un pudele sidra. Tuse vispirms apēda visas zaļās zemeņu čubiņas un tad klupa virsū sidram – to laizīja. Pēc tam visu vakaru viņa bija mierīga."
Laba būra faktors
Tuse Truse vienreiz savā mūžā esot pabijusi arī mātes godā – pirms pāris gadiem viņa laidusi pasaulē divus mazulīšus. "No speciālistiem biju dzirdējusi, ka selekcionētiem šķirnes dzīvniekiem vismaz reizi jāļauj iziet vairošanās ciklu, citādi mātītēm pastāv ļaundabīga audzēja risks. Nekas cits neatlika kā meklēt Tusei līgavaini. Iestudējot Pepiju Garzeķi, biju ciemojusies izrādes komponista Arņa Medņa mājās un zināju, ka viņam pieder auntruša tēviņš Mersis Mednis. Līgavainis bija atrasts!" savas mīlules ģimenes stāvokli atklāj Karīna. Vienu mazuli viņa atdevusi Nika Matvejeva ģimenei, bet otru – kundzei, kura pieteikusies paņemt trusēnu pēc kādas intervijas, kurā Karīna piedāvājusi garausīti labiem cilvēkiem ar nosacījumu, ka dzīvnieks tiks nodrošināts ar ērtu būri. "Man bija svarīgi, lai Tuses pēcnācējs dzīvotu normālos apstākļos," uzsver aktrise un piebilst, ka savai trusenītei esot speciāli pasūtījusi pazīstamam meistaram izgatavot būri, jo veikalā nopērkamās plastmasas kastes nešķita pieņemamas. "Tagad Tusei ir metru gara un metru augsta mājiņa no koka un metāla," lepni nosaka Karīna. "Trusis noteikti ir jānodrošina ar kaut ko graužamu, lai dzīvnieks varētu deldēt zobus. Tusei būra stūrīti atrodas no jūraszālēm pīta kastīte."
Tāpat esot jāuzmana, lai trusim neizaug pārāk gari nagi. Skraidot pa māju, tie nodilstot, taču dažkārt nepieciešams nogriezt. "Kad piefiksēju, ka Tuse, desojot pa māju, pārāk skaļi skrabinās, bija skaidrs – nagi par gariem. Pati neriskēju tos noīsināt, jo baidījos ar šķērēm savainot truša pēdiņas. Aiznesu dzīvnieciņu pie veterinārārsta. Biju dzirdējusi, ka, nemākulīgi apgriežot nagus, var rasties iekaisums."
Tuse tiekot barota ar sienu, āboliem, burkāniem, ziedkāpostiem, kolrābjiem, kā arī ar kaltētu graudu maizi, bet sezonas laikā viņai ļaujot panašķojoties ar arbūzu. "Reiz gadījās kuriozs. Es trusenīti biju paņēmusi līdzi uz filmēšanas laukumu. Kad Tusei aptrūkās barība, palūdzu kolēģim Aināram Ančevskim, lai to atved no Rīgas. Tiklīdz Tuse bija ieturējusies, sāka tik ļoti ārdīties, ka nezināju, kā lai viņu savalda. Izrādās, Ainārs zooveikalā bija nopircis granulas, kas domātas lauku trušiem, lai viņi iespējami ātrāk uzbarotos un vairotos. Tā nu manai Tusei bija pamodusies spēcīga seksuālā dziņa."
Tuses darbi un nedarbi
Kad trušu meitene par kaut ko sadusmojoties, viņas saldā atriebība esot tapešu dīrāšana. Agrā bērnībā Tusei bijis gan vadu graušanas, gan bikšu staru košļāšanas, gan tapešu skrāpēšanas periods. Protams, arī tagad gadoties recidīvi. "Trusim tāpat kā kaķim vai sunim nepieciešams kaut ko žļembāt pa muti. Mēs iemācījām, ka nedrīkst laist iekšā zobus visā, kas ir pa ceļam, ka šim nolūkam kalpo pītā kastīte, zariņi. Kad redzam Tusi zogamies uz nedarbiem (it īpaši viņa ir iecienījusi vadu mudžekļus), sasitam plaukstas un bargi uzsaucam – nedrīkst!" savā audzinātājas pieredzē dalās Karīna. "Redz, trusis jau ir alu dzīvnieks, bet vadi atrodas starp galdu un sienu, veidojot eju. Nu kā lai pūkainais ļepatotājs nekrīt kārdinājumā?!" Tuse reizēm pamanoties pārgrauzt elektrības vadus. Aktrise prāto, ka trusenei varbūt ir tieksme pēc ekstremālām sajūtām, kas rodas, kad dabū elektriskās strāvas triecienu.
"Dažu nakti ar draugu uz maiņām esam auklējuši un paijājuši Tusi, lai viņa nomierinātos un vairs tik skaļi neskrapšķinātu ar nagiem. Kad dzīvnieciņš ir aizrāvies, nekādi uzsaucieni vai čības lidināšana būra virzienā nelīdz," stāsta Karīna un tūlīt paslavē Tusi par to, ka viņa prot solīdi nokārtot savas dabiskās vajadzības. "Viena vietiņa ir plastmasas trauciņš būrī, kur iebērtas skaidas. Dzīvnieciņš to respektē un nebārsta spiriņas pa visu būri. Savukārt, kad ļepato pa māju un nepagūst līdz kastītei, tad iet nokārtoties uz vienu noteiktu vietu dzīvoklī, kur esam paklājuši avīzi."
Tiesa, Tusei bērnībā bijis niķis čurāt uz mīkstajām mēbelēm, taču no šā nelāgā ieraduma viņa ātri vien atradināta. Pabakstījuši trusenes purniņu pašas atstātajā peļķītē un ielikuši būrī. Pēc pāris nedēļām niķis esot pazudis.
Lai kādus darbus un nedarbus Tuse Truse arī pastrādātu, viņa saviem saimniekiem, protams, ir pati gudrākā, pati skaistākā un mīļākā. Tāpat kā saimnieki viņai. Kad sirds vai plūstot pāri aiz lielās mīlestības, Tuse Truse pabakstot ar purniņu Karīnas vai Kaspara vaigu un pēc tam metoties ar mēlīti to sirsnīgi laizīt.