Liepnieks: Aiz «Kempmayer» stāvējis Ēķis un Šķēle

Kā raksta DB, Liepnieks pats pieteicies laikrakstā, lai izklāstītu savu versiju par tā saucamo digitalizācijas lietu. Tomēr viņa izteikumi esot tikai Liepnieka interpretācija par notikušo.

Runājot par KML dibināšanu, intervijā DB Liepnieks norāda, ka Ēķis ir «vienas konkrētas televīzijas vadītājs un, es domāju, tolaik arī īpašnieks». Konkurenti uz šādām viņa aktivitātēm varētu raudzīties ar «aizdomām un greizsirdību», tāpēc KML dibinātāji nevēlējās publicitāti.

Liepnieks projektā iesaistīts, jo «Andrejs [Ēķis] bija izdomājis, ka šis ir ļoti liels un sarežģīts projekts». Tādēļ viņam bija nepieciešami partneri ar lielu finansiālu ietekmi un menedžmenta pieredzi. «Es tolaik biju Andra Šķēles uzticības persona un tiku uzrunāts — vai nebūtu labi, ja mēs piedāvātu Šķēlem iesaistīties šajā projektā. Tas dotu it kā tādas papildu garantijas tam, ka projekts varētu būt veiksmīgs. Un es ar prieku uzņēmos misiju runāt ar Šķēli,» norāda sabiedrisko attiecību speciālists.

Skaidrojot slepenību, kas izmantota KML dibināšanā, Liepnieks norāda: «Jūs nodibināsiet, teiksim, SIA «Andrejs un Andris», un tas jau pats par sevi ir skandāls uz līdzenas vietas. Tas piesaista nenormāli daudz uzmanības. Tad vispār nav iespējams izbēgt no visādām spekulācijām un nevar cerēt, ka šādi akcionāri varētu daudz sasniegt.»

Kā stāsta Liepnieks, sarunas ar Šķēli bijušas smagas, jo viņš tolaik personīgi nav pazinis Ēķi. Tāpat Ēķa darbība «tika kaut kā saistīta ar [Vili] Krištopanu», ar kuru Šķēlem tolaik bijušas diezgan naidīgas attiecības. Šķēlem sākotnēji piedāvājums lielu interesi nav radījis, jo viņam piedāvāts kļūt par mazākuma akcionāru.

Tomēr Ēķis nav atkāpies, pieļaujot iespēju, ka «mēs esam gatavi, teiksim, atdot Šķēlem 50% un ietekmi menedžmentā». Kā nodomu apstiprinājums parādījusies ideja, ka Liepnieks varētu iesaistīties KML dibināšanas procesā un pēc tam Šķēle varētu uz šiem 50% kaut kādā brīdī pretendēt. «Tā es iepazinos pirmo reizi ar Toniju Flanaganu. Viņš ir ļoti augstas klases administrators. Viņš vada gan finanses, gan visu to juridisko pusi, vispār vada kompānijas,» piebilst Liepnieks.

Pēc tam situācija ilgstoši bijusi «tādā plūstošu izmaiņu procesā». Liepnieks ik pa laikam mēģinājis pārliecināt Šķēli, ka tas ir labs projekts. «Beidzās ar to, ka Šķēle teica — nu, labi, lai es aizejot pie [advokāta Jāņa] Lozes. Loze man iedošot kontaktus ar kompāniju, kura tad varētu iesaistīties projektā,» stāsta Liepnieks.

Tas bijis Lamanša salās reģistrēts uzņēmums. Visticamāk, šā uzņēmuma īpašnieku sarakstā Šķēle neparādījās, bet miljonārs ar to bija saistīts. Tajā brīdī Ēķis bija «iedevis» Liepniekam 50% no KML, lai varētu vēlāk tos atdot Šķēlem. Darbības sākšanas brīdī minētajai Lamanša salās reģistrētajai kompānijai piederēja 25%, bet Liepniekam — 12,5% no KML. Pārējās daļas bija Ēķa un citu viņa piesaistīto akcionāru īpašumā. «Tanī brīdī akcionāru līmenī visi jutās komfortabli, jo Ēķis atbildēja par visu to televīzijas pusi un vēl bija kāds papildu akcionārs, ko Šķēle ir ieteicis,» skaidro Liepnieks.

Nākamais solis bija padarīt KML «operacionālu». Tā kā KML darbība bija paredzēta Latvijā, Liepnieks kā konsultants un vietējo apstākļu pārzinātājs ieteicis visus, kuri būtu galveno funkciju veicēji. Liepnieks bijis tas, kas ieteicis Flanaganam Lozi kā galveno juridisko konsultantu KML. Savukārt finanšu padomnieka funkcijām viņš ieteicis Hariju Krongornu.

Liepnieks precīzi neatceras, kā radusies ideja KML Latvijas struktūras vadītāja amatam piesaistīt Juri Ulmani. Taču ar viņu par iespējām ieņemt šo amatu runājuši tieši Liepnieks un Ēķis.

Kā uzsver Liepnieks, visi šajā lietā iesaistītie, visticamāk, sapratuši, ka KML ir ar Ēķi saistīta kompānija. To zinājuši arī tālaika «Latvijas Valsts radio un televīzijas centra» (LVRTC) direktors Māris Pauders un tālaika «Digitālā Latvijas radio un televīzijas centra» (DLRTC) direktors Guntars Spunde. Pēc Liepnieka domām, par to zinājuši arī daudzi LVRTC padomes locekļi, arī Ojārs Rubenis.

Tai pašā laikā Liepnieks uzsver, ka nedomā, ka Pauderam vai Spundem par kādu no lēmumiem būtu doti kukuļi. «Vismaz sākumā visi bija kaut kādā idejas varā. Digitālā televīzija tiešām likās brīnišķīga ideja, kas paver nebeidzamas visādas izaugsmes iespējas,» skaidro sabiedrisko attiecību speciālists.

Skaidrojot KML un DLRTC līgumu slēgšanu, Liepnieks norāda, ka DLRTC bija pilnīgi pārliecināts, ko dara, turklāt piedāvātās cenas bija izdevīgas. Starptautiska konkursa rīkošanu tobrīd neprasīja likumi, «tā juridiskā puse bija absolūti nevainojama, to tomēr nevajadzētu aizmirst, jo visi tie lēmumi taču izgāja visas iespējamās institūcijas līdz pat ministram».

«Šīs krimināllietas mīnus ir tas, ka viņā 90% ir PR. Bija politiski motīvi, vajadzēja noķert lielos blēžus un vajadzēja noķert korumpantus, un vajadzēja noķert valsts izzadzējus. Un te pēkšņi, kā Dieva dāvana, mums ir līgums, līgums par milzīgām summām ar kompāniju, par kuru faktiski kuluāros ir zināms, ka viņa ir saistīta ar vietējiem cilvēkiem, un tas ir tas, kas ir vajadzīgs,» uzsver Liepnieks.

«Liepnieka kunga intervija ir interesanta un visnotaļ savdabīgā žanrā. Faktoloģija mijas ar fantāzijām, kurās vēlamais uzdots par esošo,» laikrakstam sacījis Šķēle. Kā uzsver bijušais premjers, viņš nav slēpis, ka vēlējies iegūt šo projektu savā kontrolē un pat īpašumā. Bija cerības iegādāties 90% kontrolpaketi no KML vai 100% DLRTC, tomēr tas nav sanācis un «šis augsti tehnoloģiskais nākotnes projekts šobrīd Latvijā ir apturēts». Šķēle norāda, ka ir gatavs privāti iesaistīties digitālās televīzijas ieviešanā Latvijā, ja tas būtu iespējams.

Kā apgalvo miljonārs, Liepnieks nekad nav saņēmis viņa pilnvarojumu pārstāvēt intereses jebkādā biznesā. «Esmu pārliecināts, ka šai «bēdu stāstā» ir vairāk politikas un negodīgas žurnālistikas un nekā nav no krāpšanas, naudas atmazgāšanas vai akciju zagšanas, ko arī nekonstatē Stokholmas starptautiskā arbitrāžas tiesa. Daudzas šīs Liepnieka kunga atklāsmes būtu lieti noderējušas pirms nevainīgu cilvēku apcietināšanas, apsūdzētā darba kabinetu un privāto telpu kratīšanas,» akcentē Šķēle.

«Zinu, kas ir «Kempmayer», jo esmu konsultējis tā direktoru [Toniju] Flanaganu. Protams, pazīstu arī cilvēkus, kas saistīti ar digitālās televīzijas projekta ieviešanu Latvijā, jo pats televīzijas biznesā strādāju visu mūžu, jo vairums šo cilvēku ir televīzijas profesionāļi. Bet tikpat skaidri es zinu un varu pateikt, ka «Kempmayer» es neesmu dibinājis,» laikrakstam uzsvēris LNT vadītājs.

Lozes komentāru laikrakstam nav izdevies iegūt.

Kā raksta DB, Liepnieks pats pieteicies laikrakstā, lai izklāstītu savu versiju par tā saucamo digitalizācijas lietu. Tomēr viņa izteikumi esot tikai interpretācija par notikušo. Kā iemeslu, kādēļ vērsies pie DB, Liepnieks minēja, viņaprāt, politizēto digitālās televīzijas lietas izmeklēšanu, kurā noplūdusi informācija. «Nekad neesmu slēpis, ka esmu bijis iesaistīts šajā lietā, un nebaidos atbildēt ne par vienu savu vārdu vai darbību,» uzsvēris sabiedrisko attiecību speciālists.

Liepnieks atzina, ka, cenšoties īstenot digitālās televīzijas ieviešanu, izmantojot savstarpēju pazīšanos un kompāniju, kurai aizkulisēs darbojas Latvijas uzņēmēji, ir bijusi liela kļūda, kas tagad šiem uzņēmējiem nesusi skandālus un miljonu zaudējumus, nevis iecerēto peļņu. Viņš un citi digitālās televīzijas projekta dalībnieki rīkojušies, iedomādamies, ka atklāta un caurspīdīga rīcība Latvijā tobrīd — ap 2001.–2002. gadu — tiktu pārprasta un nomākta, bet nekādā gadījumā nav izdarījuši neko krimināli sodāmu.

DLRTC un «Kempmayer» vienošanās paredzēja vairākos posmos ieviest digitālo televīziju un uz Latviju nogādāt dažādu specifisku aparatūru digitālajai apraidei. Projekta kopējās izmaksas iepriekš lēstas aptuveni 150 miljonos ASV dolāru (82,2 miljonos latu). Saskaņā ar līgumu Latvijas mājsaimniecībām būtu jāpiegādā 800 000 digitālās televīzijas uztvērēju. Par digitālās televīzijas projekta tapšanu un gaitu sākta izmeklēšana un ierosināta krimināllieta pēc Krimināllikuma (KL) 317. panta par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, pēc KL 319. panta par valsts amatpersonas bezdarbību, pēc KL 177. panta par krāpšanu un pēc KL 195. panta par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Apsūdzības šajā lietā uzrādītas 13 personām.