Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9009889t1h0ee1.jpg)
Katrs nesam savu nastu, arī mūsu pēdas, turklāt ievērojamu. Zinot savu svaru, nav grūti iedomāties, kāda slodze pēdām jāiztur ikdienā gan staigājot, gan skrienot.
Biezas un neizteiksmīgas
Cietie, norobežotie ādas raga kārtas sabiezējumi uz pēdām vai kāju pirkstiem ir bieža parādība. Tautā sauktas jaukā vārdā - par varžacīm, tās spēj sagādāt ļoti nepatīkamus mirkļus saviem īpašniekiem, vienlaikus atgādinot, kādas vietas staigājot tiek pakļautas vislielākajam spiedienam vai arī tiek regulāri noberztas.
Normāli spiedienam uz pēdu vajadzētu būt vienmērīgam, ja tā nav, pieslēdzas cietās tulznas varžacis. Tas var radīt pamatīgas sāpes, pat tādas, ka faktiski nav iespējams staigāt. Tomēr tā uzreiz ņemt un tās ierakstīt savu personīgo ienaidnieku sarakstā nevajadzētu. Ja veidojas varžacis, organisms mēģina dod ziņu - ar kājām un stāju kaut kas nav kārtībā! Ja kādā konkrētā vietā spiediens ir pārāk liels, organisms ar ādas sabiezējumu - tulznu - mēģina aizsargāties no audu bojājuma. Ja spiediens pieaug, tulznā izveidojas cieta serde (to vēl dēvē par sakni) un tā pārveidojas blīvā ādas sabiezējumā - varžacī. Tai parasti ir konusa forma un gals vērsts pret pēdas pamatni. Kad ir spiediena iedarbība, tiek kairināti nervu gali, kuru pēdā ir daudz, un līdz ar to rodas spēcīgas lokālas sāpes.
Rokas nost no kājām!
Biežāk varžacis izveidojas uz vietām, kas staigājot pakļaujas vislielākajam spiedienam vai arī tiek regulāri noberztas - virs pēdu lielajiem kauliem, pirkstu pamatnes kauliem un virs kāju pirkstu locītavām.
Ja cilvēks ticis pie varžacs, rodas pilnīgi saprotama vēlme no tās atbrīvoties. Tomēr ir dažas lietas, kuras noteikti vajadzētu ievērot. Proti: pašdarbība, izmantojot dažādus asus rīkus, ir pilnīgi nepieļaujama! Pirmkārt jau tādēļ, ka var pamatīgi savainoties - iegriezt par dziļu, ne tur, kur vajag, un, galvenais, - inficēties, turklāt, ja cilvēkam ir cukura diabēts, pašrocīgie eksperimenti pēdu rajonā vispār ir kategoriski aizliegti. Otrkārt - ādas sabiezējums var izrādīties nevis varžacs, bet gan kārpa vai vēl kaut kas! Tādā gadījumā problēmas pieaugs vairākkārtīgi. Jāņem arī vērā, ka varžacs un kārpa nav viens un tas pats! Kārpām ir vīrusu izcelsme un ārstēšanas metodes radikāli atšķiras no paņēmieniem, ar kuriem var atbrīvoties no varžacīm.
Vienmēr ir vieglāk tikt galā ar jaunu, tikko veidoties sākušu varžaci. Parasti nav grūti no tās atbrīvoties, regulāri vannojot pēdas un pēc tam uzmanīgi noberžot bojāto vietu ar pumeku vai speciālu rīvīti. Neforsējot un plānveidīgi rīkojoties, var sasniegt labus rezultātus. Itin bieži izdodas varžaci padarīt tik plānu, ka saknīte, kas izskatās kā melns pavediena gals, kļūst redzama. Tad to var izraut ar sterilu pinceti, protams, tas nebūs pa spēkam katram, bet pieredze rāda - ja ir zināmas iemaņas, tas izdodas un varžacs ir likvidēta.
Nepārcensties!
Ja cilvēks vasarā ļoti daudz staigā basām kājām, sabiezējumi pēdu apakšā ir pat noderīgi – sacietējumi kalpo kā amortizatori un sargā pēdas apakšu no karstuma iedarbības. Protams, sākoties rudens un ziemas sezonai, būtu jāizvērtē, cik nepieciešami turpmākajā dzīvē būs sacietējumi uz pēdām.
Dažkārt cietā tulzna izveidojas uz sānu pirkstiem. Tas parasti notiek, ja ir pārāk šauri apavi un organisms atkal mēģina izvairīties no nevēlamā faktora - spiediena nevajadzīgajā vietā. Lai pasargātu ādu, rodas sabiezējums, kas neļauj nagam ieaugt dziļākajos slāņos. Jebkurā gadījumā - ja šāda parādība ir ilgstoša un ar elementārām metodēm no tās nevar atbrīvoties, jādodas pie speciālista.
Cīnoties ar varžacīm pašu spēkiem, jāņem vērā, ka aptiekās nopērkamie speciālie spilventiņi ne vienmēr līdzēs, jo ir grūti atrast vajadzīgo vietu, kur to līmēt, turklāt tie mēdz noslīdēt. Bieži gadās, ka pēc neveiksmīgas spilventiņa uzlīmēšanas kļūst vēl sliktāk, jo problēmas rodas veselajos apkārtējos audos - tie tiek nospiesti un nevajadzīgi kairināti. Labāk izmantot speciālo plāksteri cietajām tulznām - no tā izgriež atbilstoša izmēra gabaliņu un uzlīmē sabiezējumam. Ja tulzna nav veca un liela un pietiek pacietības, ar laiku var izdoties varžaci piebeigt.
Ja varžacs nav veca un liela, to var mēģināt likvidēt ar aptiekās nopērkamajiem kodīgajiem (īpaši šīm pasākumam paredzētajiem) šķīdumiem. Tomēr arī šajā gadījumā jārīkojas ļoti uzmanīgi - noteikti jāsargā apkārtējā veselā āda, līdzeklis jāuzklāj ļoti precīzi un ieteiktajās devās, kā arī ne ilgāk par pamācībā noteikto laiku. Ja uzlabojuma nav, jādodas pie speciālista.
Apavu izvēle
Ļoti būtiska ir pareiza kurpju izvēle - ļoti bieži cietās tulznas izveidojas nepiemērotu kurpju dēļ. Papēžu augstumam jābūt vidējam - aptuveni 4 cm.
Pēdas kurpes iekšpusē nedrīkst šļūkāt. Vai tā notiks, var vienkārši pārbaudīt - piemērot kurpi, jāpārliecinās, vai starp kājas garāko pirkstu (tas ne vienmēr ir īkšķis) un purngalu attālums nav platāks par pirksta tiesu. Jābūt pietiekami brīvai telpai arī augstumā un platumā, un, protams, pirksti nekādā gadījumā nedrīkst būt saspiesti! Ja tā notiek, starp kāju pirkstiem ātri vien izveidosies mazas, nejaukas un cietas tulzniņas ar actiņu vidū - tādas kārtīgas varžacis ar saknīti. Un tad atkal problēmas būs klāt.