«Mani iekāro sievietes...»

Ar tamlīdzīgu vārdiņu virknējumu un, protams, zemtekstu, kas nāk tiem līdzi, tāds puisis izpelnās ne tikai manu sarkasmu, bet arī daiļā dzimuma pārstāvju aizvainojumu. Raugi, mēs, meitenes, trakoti apvainojamies, ja kāds atļaujas atšifrēt mūsu nodomus un vēlmes. Īpaši seksuālās.

Mēs, meitenes, uzskatām sevi par pasaules rafinētākajām un viltīgākajām būtnēm, kuru misija ir vazāt vīriešu dzimumu aiz deguna un neļaut viņiem nojaust, kurā brīdī mēs kļūsim labvēlīgas un ļausimies, lai mūs paved ar visām no tā izrietošajām sekām. Varbūt kāds puisis teiks, ka manis teiktais ir galīgas muļķības un viņam gadījies satikt citādi domājošas meitenes, kas skaidrā tekstā teikušas, ka grib tevi, vīrieti. Pat, ja viņas tā darījušas, tas bija tikai manevrs, lai iemidzinātu modrību un apsteigtu tevi, mudīgi sagrābjot iniciatīvu savās rokās.

Vienā vārdā šīs izdarības dēvē par flirtu. Un flirts ir varena lieta, kuru nekad nevajadzētu ignorēt. Tas piešķir dzīvei garšu. Jo izsmalcinātāks flirts, jo gardāks saldais pīrāgs, pie kura tiek. Flirtu var nosaukt arī par dzīvas garnējumu, kas rosina apetīti. Nu un tā tālāk.

Iesaku puišiem, lūk, ko: nekad un nemūžam, pat tad, ja tevi spīdzinās, neatzīsties nevienam, arī bendem ne, ka tu zini, kura sieviete tevi grib. Pat citiem večiem dušā pēc treniņa! Pat esot stiprā alkoholiskā reibumā! Nekad un nevienam nesaki, ka daudzas tevi grib! Tu vari tā domāt, bet paturi savu viedokli pie sevis.

Kāpēc? Pirmkārt, informācija vienmēr noplūst, nekad nevar zināt, kurš izpļāpāsies, un iekārotās sievietes ausīs nonāks tava plātīšanās. Tieši kā plātīšanās tā tiks uztverta, un tavi turpmākie aplidošanas mēģinājumi tiks atraidīti. Atraidījuma iemesls būs jau iepriekš minētie iemesli, proti, sieviešu vēlme vismaz radīt ilūziju, ka viņas kontrolē situāciju.

Otrkārt, strīpojiet no savas leksikas vārdiņus «daudzas sievietes mani grib». Mēs visas bez izņēmuma gribam būt vienīgās. Īsteni kazanovas, sarunājoties ar sievietēm, nekad nepiemin citas sievietes izcilās īpašības. Tā darot, viņi uztur «vienīgās» ilūziju. Sieviete tev piedos daudz. Tikai ne to, ka, esot kopā ar viņu, tu atļāvies kaut uz īsu brīdi koncentrēt uzmanību uz citu sievieti.

Ja ņemsi vērā manus ieteikumus, varbūt ar laiku arī izaugsi par vērā ņemamu kazanovu. Pašlaik gan tavi spriedelējumi izskatās tikai un vienīgi pēc pusaudžu puiku plātīšanās. Kurš vairāk izmelosies un citiem sastāstīs visādas blēņas par sekspiedzīvojumiem. Turklāt stāstīt var droši, tie pārējie jefiņi tak’ arī ir bez pieredzes un nespēs apstrīdēt.

Bet vīrieši par īstiem vīriešiem kļūst tā ap gadiem piecdesmit. Tad viņi beidzot pieaug un ir spējīgi saprast gan sevi, gan sievietes. Tiesa, dažs labs nepieaug nekad. Tiesa, dažam labam līdz tam vecumam ir nodzerta un nopīpēta visa tā vīriešu būšana. Tiesa, man ir gadījies satikt jaunus vīriešus ar iedzimtu kazanovas talantu, kas perfekti apzinājās visus šos apstākļus un knifiņus.

Pie mums, ziniet, ir tāpat kā Sicīlijā. Apkaunojums nomazgājams tikai ar asinīm! Bet, ja nopietni, mēģini iedomāties, kā bija sievietītei jāsaņemas, lai, ignorējot gadsimtiem iesīkstējušo stereotipu, piedāvātu sevi vīrietim. Zinu, zinu, ir tādas būtnes, kuras pat nenojauš, ka ir kaut kādi uzvedības stereotipi, un to vien dara, kā ignorē tos. Bet tādas dāmas un jaunkundzes arī tik traki neapvainojas, jo viņu psihe jau pieradusi pie atteikumiem.

Stipri līdzīgi ir ar vīriešiem. Tā kā viņiem talmuds (uzvedības kodekss) tiešā vai slēptā formā ir atļāvis izteikt seksa piedāvājumus, pilnīgi loģiski ir arī paredzēta atteikuma iespēja.

Nepatīkami jau ir saņemt kurvīti, bet galu galā tas iekļaujas, tā sacīt, ēdienkartē. Turklāt pirmos simt gadus tas padodas grūtāk, bet pēc tam jau pierod un vairs tik sāpīgi nav.

Tiesa, ir tādi tipiņi, kas aiz bailēm no kurvīša tā arī nesaņem dūšu, lai pieietu klāt sev tīkamai sievietei. Viņi pieiet sev netīkamai. Sak, ja saņems kurvīti, nebūs tik sāpīgi. Pēc visiem cūcības likumiem, kurvīti viņi nesaņem un ir spiesti draudzēties, mīlēties un precēties ar galīgi ne to sieviešu tipu, ko gribētu.

Reiz man žēlojās kāds vīrs, kura skaistuma ideāls bija pilnasinīgas pupainas bakhantes, bet dūša viņam vienmēr esot bijusi tuvoties tikai plakanām «labi audzinātām» mātes meitām. Tādu viņš arī apprecēja. Rezultātā abi bija nelaimīgi. Vīrs — tāpēc, ka nedabūja skaut kuplās miesas. Sieva, kas citam būtu skaistuma iemiesojums sava slaiduma dēļ, tāpēc, ka vīrs viņu pa īstam neiekāro.