Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Ja man nepiederētu divi labradori, diezin vai es tik bieži sēstos mašīnā un dotos uz jūras krastu vai mežu pastaigā. Tagad ar viņiem kopā dabonu regulāri izkustēties," vienu no suņu saimnieka dzīves pozitīvajām pusēm iezīmē labradoru Bentas un Sedo saimnieks, restorānu Melnie mūki, Carpe Diem, Fabrikas restorāna, Golfa kluba restorāna Bloom un kafejnīcas Pasarella līdzīpašnieks Guntars Liepiņš.
Viena vietā – divi
"Līdzīgi daudziem, arī es bērnībā gribēju kādu mājdzīvnieku, patiesībā – suni, jo man tie vienmēr patikuši. Taču vecāki iebilda, jo mums nebija tādu iespēju un apstākļu, lai Rīgas dzīvoklī turētu suni. Tomēr es nelikos mierā un ik pa brīdim pamanījos atvest uz mājām kādu pieklīdušu suņuku vai arī uz neilgu laiku no kaimiņiem aizņemties viņu četrkājaino rējēju, tā mēģinot kompensēt nepiepildītās ilgas pēc sava suņa," stāsta Guntars Liepiņš un piebilst, ka šie īsie periodi kopā ar kārotā mājdzīvnieka sugasbrāli esot bijuši ļoti svētīgi, jo ļāva pa īstam saprast, ko tas nozīmē – uzņemties rūpes par suni. Cik liela atbildība tā ir. Tāpēc šodien viņš saviem draugiem un paziņām, kas prāto par četrkājainā drauga ieviešanu savā miteklī, ir pat gatavs uz nedēļu aizdot vienu no saviem labradoriem. Lai viņi saprastu, ko no cilvēka prasa un gaida suns, un nepārsteigtos ar šā svarīgā lēmuma pieņemšanu.
Izrādās, pusgadu pēc tam, kad Guntars iegādājies divus mēnešus vecu labradora šķirnes kucēnu, viņš izšķīries par vēl vienu šīs pašas šķirnes suņuku. Tagad viņam pieder melna kucīte Benta (pilnā vārdā Upatri Benta) un suņupuika Sedo (pilnā vārdā Kardium Kasedo) ar gaišu kažoku. "Kāds bija viņu sev aizrunājis, taču pēdējā mirklī atteicies. Kad kaut kādas vajadzības dēļ biju iegriezies labradoru audzētāju klubā, kucēns, asti luncinādams, uzreiz pieļepatoja man klāt. Viņš bija tik aizkustinoši jauks, ka nevarēju turēties pretim viņa šarmam, un iegādājos otru labradoru, lai mājās abiem būtu jautrāk. Patiesībā tā bija spontāna rīcība, taču šo soli neesmu nožēlojis."
Kad Guntaram jautājot, kā izskatās labradors, viņš atbildot ar pretjautājumu – vai normālu suni esat redzējuši? – Jā. – Nu, tad tā arī izskatās. "Labradora apjomi, manuprāt, visvairāk atbilst tiem parametriem, kādam vajadzētu izskatīties sunim. Taču ne jau tikai izskats mani piesaistīja šai šķirnei – arī labsirdīgais un mierīgais raksturs, draudzīgums. Ne velti labradori tiek uzskatīti par vieniem no draudzīgākajiem savas sugas pārstāvjiem. Viņi nav sargsuņi, cilvēkus uztver kā draugus, nevis ienaidniekus."
Sedo esot labi ciltsraksti, viņš vairākkārt ir piedalījies suņu izstādēs, tur plūcot laurus kucēnu, junioru un pieaugušo klasē. "Viņš ir Latvijas, Lietuvas un Igaunijas čempions starp junioriem, šos panākumus atkārtojis arī, pieaudzis būdams, ir Baltijas valstu čempions," ar sava mīluļa starptautiskajiem panākumiem iepazīstina Sedo saimnieks. "Kad paņēmu kucēnu, nedomāju piedalīties izstādēs. Taču vienreiz pamēģināju, un šā pasākuma gaisotne ievilka sevī. Jo prieks ir gan sunim, ka viņam izdevies paveikt kaut ko tādu, kas iepriecina saimnieku, gan arī saimnieks ir apmierināts ar sava mīluļa panākumiem. Tā ka patiesībā sanāk dubultprieks."
Aizrautīgi peldētāji
Guntaru no rīta pavada un vakaros no darba pārnākam sagaida divi suņi. Vai tas, ka abiem ir viens saimnieks, nemodina labradoros greizsirdības jūtas? Un vai saimniekam kāds nav vairāk mīļš? "Ar suņiem ir tāpat kā ar bērniem – mīlu abus un, ja nepieciešams, sabaru abus," smejas Guntars un turpina, sakot, ka labradori viens ar otru arī satiekot ļoti labi. "Tas ir tāpat kā gadījumā, kad ģimenē aug divi vai vairāk bērnu. Viņiem ir jautrāk, jo ir, ar ko spēlēties. Līdz ar to arī saimniekam ir vieglāk, jo sunim ir vēl kāds, kam veltīt uzmanību."
Kasedo saimnieks piemetina, ka abi labradori ne tikai labi saprotas savā starpā, bet ir draudzīgi arī ar citiem suņiem, kaķiem un cilvēkiem. "Viņi labi pielāgojas apstākļiem. Ja dzīvojas pa mājām vai ir paņemti līdzi, braucot pie kāda drauga ciemos, uzvedas mierīgi, daudz gulšņā, bet, kad dodamies pastaigā vai kaut kur ārpus pilsētas, no sirds izskrienas, lai iztērētu uzkrāto enerģiju."
Ikdienā suņus pastaigās vedot Guntara mamma (tiesa, pa vienam, jo abus novaldīt nav pa spēkam), bet nedēļas nogalēs ar to nodarbojoties saimnieks pats. Visi sakāpjot mašīnā un braucot ārpus pilsētas, lai suņi varētu kārtīgi izskrieties. "Meklējam tādas vietas, kur būtu iespējami lielāks plašums un mazāk cilvēku. Tā kā labradoriem ļoti patīk peldēt, sameklēju vientulīgāku pludmali, kur abiem izplunčāties. Viņi būtu gatavi pa ūdeni ņemties no rīta līdz vakaram jebkurā gadalaikā. Piemēram, Kasedo ziemā ir meties jūrā, kad termometra stabiņš rādījis mīnus trīsdesmit. Labradoriem aukstums neskādē, jo ir biezs kažoks. Es gan viņus parasti sagaidu krastā ar dvieli un nosusinu, lai pavēderē neveidotos lāstekas."
Manevrs ar kaulu
Guntars nosmej, kad vaicāju, vai gadījumā viņa māja regulāri nav pilna ar kucēniem, ja jau zem viena jumta dzīvo suņupuika un suņumeitene. "Suņi no cilvēkiem atšķiras arī ar to, ka kucītes meklējas tikai divas reizes gadā. Tad mēs Bentu nošķiram no Sedo – uz laiku ieliekam citā telpā," skaidro Guntars un atklāj, ka vienreiz mūžā Benta esot kļuvusi par māti. "Vedām viņu uz Itāliju precībās, kur tika pārota ar Eiropas čempionu. Kucēnus izaudzinājām un pārdevām tepat, Latvijā. Bet vecajam zēnam Sedo nav bijis pēcteču, vismaz oficiāli reģistrētu – ne. Par to, ko viņš ir sadarījis neoficiāli, es neuzņemos atbildību."
Ja ar pēcnācēju radīšanu katram no Guntara labradoriem veicies atšķirīgi, tad apetīte gan abiem esot zvērīga – gatavi apēst visu, kas nekustas. Suņus barojot ar profesionālu sauso barību, pa laikam to pamainot, lai dzīvniekiem neapniktu. Īpašs kārums labradoriem esot siers, vienalga, cik tas trekns vai liess būtu. Tikpat kāri notiesājot arī saldētas jūras zivis, kādu gaļas gabaliņu ar kauliņu (tieši tā, nevis kaulu ar gaļas ļerpatiņu). "Savulaik kāds veterinārārsts teica – sunim dodiet gaļu, bet kaulus varat ēst paši. Ar ko suns sliktāks par cilvēku?! Viņš arī grib gaļu."
Kad pošoties uz naktsmieru, abi labradori sacenšoties, kuram pirmajam izdosies iekārtoties klubkrēslā, kas abiem esot iecienīta guļasvieta. Otrs tad guļot uz grīdas, kur paklāta sedziņa. "Lai to, kurš ieriktējies klubkrēslā, aizvilinātu prom, tiek liktas lietā dažādas viltības. Piemēram, Sedo paņem zobos kaulu un zibinās Bentai gar degunu. Tā neiztur un izlec no krēsla, lai atņemtu kaulu. Taču Sedo to vien vajag – hop! – un krēslā iekšā."
Protams, mājdzīvnieks sagādā gan priekus, gan rūpes. Kamēr izauguši abi kucēni, Guntars dzīvoklī dabūjis vairākkārt taisīt remontu, lai salāpītu nograuztās un saskrāpētās durvju stenderes un noplēstās tapetes. Vienreiz viņš piedzīvojis arī pamatīgu izbīli, kad, dodoties pastaigā uz mežu, Sedo pazudis uz pusotru stundu. Svešā vietā aizlēkšojis tik dziļi mežā, ka laikam nomaldījies, prāto Guntars. Un viņam nekas cits nav atlicis, kā vien stāvēt un pacietīgi gaidīt, kamēr suns atgriezīsies.
"Mana dzīve diezgan pamatīgi mainījās līdz ar abu labradoru ienākšanu. Tā ir liela atbildība, jo ar dzīvnieku jārēķinās tāpat kā ar jebkuru citu ģimenes locekli, jāgādā, lai viņš būtu paēdis, apkopts, vesels, izvests pastaigā. Tiesa, ļoti liels palīgs man ir mamma, jo ir, kas par suņiem parūpējas, kad esmu prom.".