* * *

Andris pieliecās skūpstam. Veronikas rokas apvijās viņam ap kaklu. Sievietes lūpas drudžaini raustījās. Pamazām nomierinādamās, tās pakļāvās drauga mutes aicinošajam siltumam.
Gandrīz reizē Jānis un Harijs katrs no savas puses sāka glāstīt viņas krūtis, Ģirts un Elvijs – kājas.
 
Veronikas ķermenis noraustījās, saspringa, un viņas mute ciešāk piekļāvās Andrim.
Astoņas rokas turpināja glāstīt, izbaudīdamas sievietes ķermeņa satraucošo maigumu. Jānis un Harijs – atkal gandrīz reizē – pieskārās ar lūpām viņas krūšu galiņiem, Ģirta un Elvija glāstošās plaukstas bīstami pietuvojās gurniem.

Veronika apslāpēti kliedza Andrim mutē, Harijs un Jānis, ar vienu roku pieturēdami katrs savu sievietes roku, ar otru roku glāstīja katrs vienu viņas krūti. Elvijs un Ģirts tikmēr izjusti darbojās gar labprātīgā upura kājām, glāstīdami un skūpstīdami tās, ar pieredzējušu mīlētāju prasmi kairinādami sievietes jutīgās vietiņas, nemanāmi pāriedami no viena svarīga punkta uz otru, nesteidzīgi tuvodamies pašam galvenajam.

Pēc dažiem izmisīgiem pretošanās mēģinājumiem Veronikas apziņā nogūla atskārsme, ka viņa vairs nepieder sev. Sieviete padevās. Ar visu savu būtību viņa saprata, ka nav vairs personība, nav vairs cilvēks, bet ir tikai objekts: manta, rotaļlieta šajos piecos atšķirīgajos, nepārvarami stiprajos roku pāros.

Katra roka viņas sajūtās spilgti atšķīrās no citām. Tāpat kā toreiz. Toreiz viņa bija gribējusi kliegt, bet dedzinoša kauna sajūta, ka saskries skolotāji un ieraudzīs viņu šādu – aptraipītu un pazemotu, neatļāva to darīt. Zobus sakodusi, tuvu bezsamaņai, viņa bija stāvējusi aizvērtām acīm un pacietīgi gaidījusi. Neizturami ilgi.

Taustošās, spaidošās rokas viņas apziņā bija atdalījušās no zēnu ķermeņiem – plaukstas, gan vairodamās, gan izzuzdamas, brīvi klīda izplatījumā, ik pa brīdim mezdamās viņai virsū gan pa vienai, gan lieliem bariem, knaibīdamas un plosīdamas viņas neaizsargāto, pēkšņi stindzinošā aukstumā izsviesto apjukušo ķermeni.

Bet šoreiz viņa drīkstēja kliegt. Šī bija viņas reize. Un Veronika kliedza. Kliedza, raudāja un gaudoja. Viņa lamāja uzbrucējus visneķītrākajiem vārdiem, un tie dobji atbalsojās Andrim mutē – zaudējuši artikulācijas skaidrību un neaiznesdami līdz mērķim savu nozīmi un jēgu.

Fragmenta beigas.