Iespējams, ka jums nepatiks tas, ko rakstnieks te stāsta. Varbūt jūs pat protestēsiet. Sevišķi sievietes... Bet tāds ir romāna varones Veronikas viedoklis, ko viņa pauž savā dienasgrāmatā. Mums taču katram ir tiesības uz savu viedokli, vai ne?
«Sieviete bārā vai Trīs idioti». Fragments
* * *
Sievietēm tomēr var vairāk ticēt nekā vīriešiem. Ja sieviete melo, tad tam ir kāds iemesls. Vīrieši var samelot arī bez iemesla. Tikai tāpēc, lai iegūtu sev no tā kādu labumu.
Sievietes nekad negūst labumu no saviem meliem. Tieši otrādi – viņas pašas no tiem parasti cieš.
Ciešanas ir sievietes dzīves neatņemama sastāvdaļa. Vispirms viņa cieš no tā, ka ir piedzimusi, jo vecāki parasti gaida dēlu. Arī mātes.
Askolds teica, ka priecātos, ja mums būtu meitenīte. Daudz vairāk nekā tad, ja mums piedzimtu zēns. Es viņam neticu. Viņš melo. Daudzi saka, ka priecātos, ja viņiem piedzimtu meitenīte. Bet, kad piedzimst, viņi nepriecājas. Viņi tikai izrāda prieku.
Kad piedzimst zēns, neviens neizrāda prieku, jo nav vajadzības liekuļot. Kad piedzimst meitenīte, ir jāliekuļo. Jo neviens par to nepriecājas. Es arī nepriecātos, ja man piedzimtu meitenīte.
Ja man piedzimtu meitenīte, viņa kļūtu par slepkavu un visi viņai to atgādinātu, dāvinādami sarkanas rozes. Tas ir neizbēgami. Katrai sievietei dzīvē pienāk brīdis, kad viņa kļūst par slepkavu. Tas ir neizbēgami. Tā ir sievietes sūtība. Sieviete patiesībā nav radītāja. Sieviete ir iznīcinātāja.
Vīrieši to saprot. Tikai viņi liekuļo. Viņi baidās sievietei atklāti pateikt acīs, ka viņa ir slepkava. Viņi cer, ka tad, ja viņi izliksies, ka nezina sievietes īsto sūtību, sieviete viņus pažēlos. Viņi cer, ka sieviete izvēlēsies citu upuri, nevis tieši viņus. Vīrieši grib dzīvot.
Es viņus saprotu. Ja es būtu vīrietis, es arī varbūt gribētu dzīvot. Bet vīrieši maldās. Sievietes neizvēlas par upuriem tos, kas slikti pret viņām izturas. Sievietes izvēlas tieši tos, kuri viņas mīl. Tas ir muļķīgi – mīlēt sievieti. Tā ir vīriešu kļūda. Un par to viņi samaksās. Visi. Visi, kas mīl.