Latvijas krievi Hitlera pusē

Krievu (Latgales) policijas bataljoni

Vācu okupācijas laikā no krievu tautības Latvijas pavalstniekiem izveidoja septiņus policijas bataljonus. Pirmos no tiem saformēja jau 1943. gadā, galvenokārt no brīvprātīgajiem, bet vēlāk – jau piespiedu mobilizācijā. Tā kā vācu militārās iestādes vēlējās krievus izmantot savām vajadzībām, nevis nodot Krievu atbrīvošanas armijas (POA) rīcībā, 1944. gadā šīs vienības pārdēvēja par latgaļu (Lettgallen) būvbataljoniem. Tie atradās SS un policijas vadītāja Latvijā, kā arī armiju grupas «Nord» pakļautībā.

Kā liecina Vācijas Federālajā arhīvā apzinātie dokumenti, 1943. gada 1. jūnija sanāksmē pie ģenerālkomisāra Rīgā pārvaldes virspadomnieka Zima bija atzīta nepieciešamība veidot krievu policijas bataljonus, jo pastāvošie policijas spēki lielā skaitā atrodoties ārpus Latvijas. Vienlaikus konstatēja arī nepieciešamību iesaistīt cilvēkus darba dienestā un leģionā. Īpaši atzīmēts, ka no Latgales krievu tautības iedzīvotājiem jau saņemti vairāk nekā 600 pieteikumi par stāšanos leģionā. 1944. gada 26. jūnija pārskats par krievu tautības Latvijas pavalstniekiem vācu armijas slēgtajās vienībās ļauj secināt, ka viņu kopskaits šajā laikā jau pārsniedzis septiņus tūkstošus vīru.

Bez septiņiem policijas bataljoniem pastāvēja arī citas vienības – jāšanas un braukšanas skola Žagaros (270 cilvēki), rezerves vienība Kundziņsalā (358 cilvēki), bet tūkstoš vīru liela krievu vienība pat bijusi iesaistīta ebreju ieslodzīto apsardzē Dundagas jūras nometnē.

Krievu karavīru vervēšanā aktīvi iesaistījās vācu okupācijas laikā Latvijā izveidotā «Krievu komiteja». Ģenerālkomisāra Rīgā politikas nodaļas 1944. gada pavasara sarakstē uzsvērta krievu policijas bataljonu politiskā nozīme. Īpaši atzīmēts, ka tajos neiekļauj krievu karagūstekņus, jo viņi pirms tam nav bijuši Latvijas iedzīvotāji. Bataljonus iesaistīja galvenokārt cīņās pret partizāniem Latvijas pierobežā. Vairāki no tiem kara beigās atradās Kurzemē, taču, nebaudot vācu virspavēlniecības uzticību, tika izformēti vai arī pārsūtīti uz Vāciju.

Neprata ne latviski, ne vāciski

315. policijas bataljona dokumenti Latvijas valsts vēstures arhīvā ļauj izsekot ne tikai militārajai ikdienai, bet parāda arī vācu komandējošā sastāva slikto izturēšanos pret krievu karavīriem un daudzos disciplīnas pārkāpumus.

Leitnanta Nikolaja Žanžarova ziņojumā varam lasīt, ka 1943. gada 21./22. decembra naktī rotas ierindnieks Fjodors Briedis, būdams iereibis, kārtējo reizi nodarbojies ar komunistisko propagandu, bet Pēteris Pihans un Vitālijs Malahovskis nozaguši četras pudeles degvīna, no kurām trīs jau paspējuši izdzert līdz savai aizturēšanai. Vainīgie sodīti ar septiņām diennaktīm stingrā arestā. Sestā decembra naktī Rīgas 15. policijas iecirknī nonāca kāds stipri iereibis vīrietis, kurš krievu emigrantu mītnē ar dūrēm un izaicinošiem vārdiem pretojies policijai, nevarējis uzrādīt personas dokumentus un uzdevies par Petrovu. Pēc dzēruma izgulēšanas izrādījies, ka aizturētais ir astoņpadsmit gadus vecais 315. bataljona vada seržants Vasilijs Stoļerovs. Viņš paskaidrojis, ka, izdzēris kantīnes (kara virtuves) izsniegto šņabja devu, devies ārpus kazarmu teritorijas, savu formastērpu iedevis dienesta biedram, kuru «labi pazīstot, bet nezinot, kā viņu sauc».

Savu dienestu krievu policijas bataljonos vēl šodien labi atceras bijušais rīdzinieks Igors Viskovatovs. Pēc iesaukšanas vācu armijā 1943. gada novembrī viņu nosūtījuši uz Daugavpili, kur formējās 314. policijas bataljons. Tā sastāvā bijuši daudzi latgalieši, krievi un poļi, no kuriem pēdējie bijuši pret vāciešiem īpaši naidīgi noskaņoti.

Igors Viskovatovs cīnījies pret partizāniem Osvejas apkārtnē un piedalījies arī pozīciju izbūvē pie Idricas un Opočkas. Vēlāk viņu ieskaitījuši 327. policijas bataljonā. Tur viņš nonācis kopā ar daudziem gados vecākiem Latgales vecticībniekiem, kuri nepratuši ne latviešu, ne vācu valodu, tāpēc viņiem nācies visu tulkot krieviski. Karam beidzoties, padomju pratināšanu laikā Igors Viskovatovs vairākkārt saukts par nodevēju, tomēr viņam piespriestie desmit gadi ieslodzījumā neliecina, ka viņa krievu tautība būtu spēlējusi kādu īpašu lomu. Uz jautājumu – vai nav juties savādi, cīnoties pret saviem tautiešiem pretējā frontes pusē, viņš atbild noliedzoši, jo par krieviem drīzāk uzskatījis vlasoviešus, nevis padomju karavīrus.

Krievu virsnieks latviešu leģionā

Krievu policijas bataljonos diezgan izplatīta bija arī dezertēšana. Saķertos dezertierus parasti nosūtīja uz Salaspils darba un pāraudzināšanas nometni vai arī pat nošāva ierindas priekšā par brīdinājumu. Tie, kuriem paveicās, veiksmīgi slēpās mežos un pie piederīgajiem vai arī vērsa ieročus pret vāciešiem. Padomju partizānu vienības «Sarkanā bulta» komandieri Kurzemē Vladimirs Semjonovs un Viktors Stolbovs savas militārās iemaņas pirms tam bija guvuši 283. krievu policijas bataljonā akcijās pret partizāniem Vitebskas un Kaļiņinas apgabalos.

Vairāki krievu tautības karavīri un virsnieki dienēja arī latviešu leģionā. Pazīstamākais no viņiem bija pulkvedis leitnants Nikolajs Katiševs. Dzimis Daugavpilī, pēc tautības krievs un arī pareizticīgais, viņš apprecējās ar latvieti un savu militāro karjeru īstenoja Latvijas armijā. 1941. gada jūnijā viņu atvaļināja no 24. teritoriālā strēlnieku korpusa, bet 1943. gadā mobilizēja leģionā. Nikolajs Katiševs bija 15. artilērijas pulka diviziona komandieris, vēlāk pulka komandiera vietnieks. Par cīņām Kurzemes frontē viņu apbalvoja ar I un II šķiras Dzelzs krustu. Kara beigās Nikolajam Katiševam izdevās no Kurzemes nokļūt Vācijā, bet vēlāk pārcelties uz dzīvi Anglijā.

Vlasovieši Latvijā

Kara laikā vietējos un no Krievijas ieradušos krievus iesauca arī Krievu atbrīvošanas armijā (POA). 1943. gada pavasarī bijušais sarkanās armijas ģenerālleitnants Andrejs Vlasovs Rīgā tikās ar pareizticīgo baznīcas metropolītu Sergiju, kā arī uzrunāja krievu minoritātes pārstāvjus Latvijas Universitātes aulā. Viņa vizīte Rīgā norisinājās propagandas nolūkos un palika apslēpta plašākai latviešu sabiedrībai. Vlasoviešu darbība Latvijas teritorijā bieži vien ir vērtēta ļoti negatīvi, uzsverot viņu marodierismu un represijas pret civiliedzīvotājiem.

Par to liecina arī atsevišķi ieraksti ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas dienasgrāmatā 1944. gada augustā: «Kāda karaspēka daļa, kas saformēta no krievu gūstekņiem, ir izdarījusi daudz patvarīgas piesavināšanas pa ceļam no Skrīveriem uz Madlienu. [..] Lēdmanē notiek nemitīgas laupīšanas, ko tur izdara dezorganizējušās daļas, kas šeit apmetušās, it īpaši krievu (POA) formācijas. Arī no citām pusēm dzird to pašu.» Slepenajā radiotelegrammā, kas 1944. gada novembrī no Kurzemes nosūtīta Latvijas Centrālās padomes ārzemju delegācijai Stokholmā, atzīmēts, ka vācieši organizējot krievu brīvprātīgo vienības, kam uzdots piespiedu kārtā evakuēt civiliedzīvotājus un vērsties pret latviešu nacionālajiem partizāniem.

«Trakie krievi» Rīgas Preobraženskas bataljonā

1944. gada vasaras beigās Jelgavas aizstāvēšanas kaujās varonīgi cīnījās kāda krievu darba rota, kas apturēja jau panikā bēgošos vāciešus un veiksmīgi atsita sarkanās armijas uzbrukumu. Uz rotas bāzes 1944. gada septembrī Rīgā saformēja atsevišķu bataljonu, kas novietojās bijušajā karaskolā Krišjāņa Barona ielā. Bataljona rakstvedis Mihails Dobrotvorskis 60. gadu vidū Austrālijā publicētajās atmiņās atceras arī kādu kuriozu. Bataljons pēc vēla koncerta karavīru klubā Baznīcas ielā soļojis atpakaļ uz savu novietojumu, skaļi dziedot dažādas krievu dziesmas («Katjušu» un «Varen plaša mana zeme dzimtā» ieskaitot). Pamodinātie rīdzinieki, nakts tumsā neatšķirdami karavīru formas tērpus, nobijušies, ka pilsētā jau maršē padomju karaspēks.

Vēlāk daudzi bataljona dalībnieki pat pievienojās ģenerāļa Kureļa grupai Kurzemē. 1944./1945. gada ziemā bataljons majora Holveina vadībā ķemmēja mežus Usmas apkārtnē un cīnījās frontē pie Lestenes. Pārgalvības dēļ tā karavīrus frontes iecirknī blakus esošie latvieši pat iesaukuši par «trakajiem krieviem», bet gūstā saņemtie sarkanarmieši bijuši ļoti izbrīnīti, dzirdot skaidru krievu valodu. Mihails Dobrotvorskis bija viens no retajiem, kam 1945. gada 8. maijā laimējās uz tankkuģa «Rudolph Albrecht» klāja atstāt Ventspili. Daudzus citus Latvijas krievu tautības pavalstniekus čeka pēc kara tiesāja kā «dzimtenes nodevējus» un vairākus gadus viņi bija spiesti pavadīt dažāda režīma padomju soda nometnēs. Varbūt par kara laikā pieredzēto vērtīgas ziņas mums vēl var sniegt kāds no viņiem vai viņu piederīgajiem?

***

Kara laikā no Latvijas krievu tautības iedzīvotājiem izveidoja septiņus policijas bataljonus (nr. 283, 314, 315, 325, 326, 327, 328) un citas militāras vienības.

1944. gada 26. jūnijā tajās dienēja 7671 krievu tautības karavīrs.

Viņu svinīgais solījums skanēja: «Esmu gatavs un svēti apņemos cīņā par Eiropas un mūsu dzimtenes nākotni Vācijas bruņoto spēku rindās būt drošsirdīgs karavīrs, nežēlot savu dzīvību un nelokāmi pakļauties Vācijas bruņoto spēku galvenajam virspavēlniekam Ādolfam Hitleram un maniem komandieriem.»