Atklātas «Jāņa Streiča mistērijas» (fotoreportāža)

Jānis Streičs dzimis 1936. gada 26. septembrī Preiļu pagasta Anspokos. Savu pirmo spēlfilmu «Kapteiņa Enriko pulkstenis» režisors uzņēmis 1967. gadā. Jāņa Streiča kontā šobrīd ir 21 filma, pašlaik notiek darbs pie 22. kino lentes «Rūdolfa mantojums».

«Mans draugs nenopietns cilvēks», «Teātris», «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», «Cilvēka bērns», šīs filmas komentārus neprasa.

Jāni Streiču sveikt izstādes atklāšanā bija ieradušies gan draugi un kolēģi, gan izstādes sponsori un mediju pārstāvji.

Ekspozīcija sadalīta piecos stāstos - tematiski atšķirīgās daļās, kas aplūko Jāņa Streiča dzīvi un filmas kontekstā ar attiecīgā laikmeta raksturīgākajām iezīmēm, izmantojot arī autentiskus priekšmetus, arhīvu materiālus, fotogrāfijas no filmu uzņemšanas un citus dokumentus.

Streiča filmās ir viss - 20.gadsimta 30.gadu patriarhālā Latgale, 40.gadu kara ciešanas un kaislību samezglojumi, 60.gadu sociālistiskais optimisms, 70.gadu komunālā sadzīve un birokrātiskais formālisms, 80.gadu latviskā mentalitāte, 90.gadu eksistenciālās krīzes – līdz mūsdienām, kuras Jānis Streičs pieņem ar atvērtu interesi par visu jauno un turpina strādāt pie jaunas filmas.

Izstādes pirmā sadaļa – «No bērnības» akcentē Streiča vispersoniskāko filmu «Cilvēka bērns» (1991), ekspozīcijas vadmotīvi ir Latgale, katolicisms, ģimene, arī teātra spēlēšana kā viena no bērnībā sakņotajām Streiča radošajām izpausmēm. Te piederas arī Streiča agrīnās, kopā ar Ēriku Lāci uzņemtās filmas «Kapteiņa Enriko pulkstenis» (1967) un «Līvsalas zēni» (1969), arī režisora patstāvīgo gaitu sākums – «Šauj manā vietā!» (1970), «Vālodzīte» (1972), «Uzticamais draugs Sančo» (1974).

Ekspozīciju turpina Nacionālās komēdijas («Mans draugs – nenopietns cilvēks» (1975) un «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» (1981), Streiča humora izjūta un itāliski gruzīniskais latviskums, precīzā raksturošanas prasme un kolorītu tipāžu galerija) un «Teātris» (nosacīti stilizēta Anglija kontrastā ar Latvijas PSR kinoražošanas komplicētajiem procesiem, režisora darbs ar aktieri un Vija Artmane kā Streiča aktrise).

Mazāk pazīstamu režisoru Streiču atklāj ekspozīcija «Svešās kaislības» – strukturāli sarežģītas un metaforiski blīvas filmas «Svešās kaislības» (1983), «Tikšanās uz Piena ceļa» (1985) un «Carmen horrendum» (1989), tēlainība un simboli, spoguļi un dubultnieki.

Izstādi noslēdz «Jaunie laiki» – kinoražošanas krīze Latvijā un «Likteņdzirnas» (1997) kā atdzimšanas sākums; groteskas kulminācija filmā «Vecās pagastmājas mistērija» (2000) un visbeidzot – nākotnes plāni topošajā filmā «Rūdolfa mantojums».

Izstādes koncepcijas autores ir Kinomuzeja direktore, kinozinātniece Elīna Reitere un kinokritiķe Dita Rietuma. Izstādi iekārtojusi māksliniece Anna Heinrihsone.

Izstāde piedāvā arī 5 stundu garu videomateriālu - sarunu ar Jāni Streiču, par ko parūpējusies kino kritiķe Daira Āboliņa.