Brīvprātīgais darbs Eiropā

Projekts nemateriālistiem

«Brīvprātīgais darbs programmas «Jaunatne» ietvaros piedāvā jauniešiem doties uz kādu Eiropas valsti, padzīvot tur ilgāku laiku un strādāt brīvprātīgo darbu, par kuru netiks maksāta alga, bet programma segs visus dzīvošanas un ceļa izdevumus,» stāsta Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras (JSPA) informācijas projektu administratore Madara Peipiņa.

Brīvprātīgajam pirms došanās ceļā tiek apmaksāti valodas kursi, kuros iespējams piedalīties pēc paša vēlēšanās, uz vietas tiek nodrošināts dzīvoklis un ēdināšana, turklāt ik mēnesi dalībniekam piešķir nelielu kabatas nauda papildu izdevumiem – izklaidei, ceļošanai vai kam citam. Naudas apjoms atkarīgs no valsts, uz kurieni jaunietis dodas. Prombūtnes laiks paredzēts no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam, bet jaunieši ar ierobežotām iespējām var piedalīties projektā īsāku laiku.

Trīspusēja vienošanās

Procesā ir iesaistītas trīs puses: pats brīvprātīgais, nosūtītājorganizācija, kas šeit Latvijā palīdz jaunietim visu nokārtot un tai kā juridiskai personai tiek pārskaitīta arī nauda, un uzņēmējorganizācija, kas rūpējas par jaunieti valstī, uz kuru viņš brauc, nodrošina darbu, dzīvošanu utt. Šīm pusēm sadarbojoties, tiek uzrakstīts projekts, to iesniedz abu valstu aģentūrās, kuras piešķir finansējumu. Kad abas puses iegūst līdzekļus saviem izdevumiem, tad brīvprātīgais var doties ceļā.

Tātad vispirms ir jāsameklē nosūtītājorganizācija, kas var būt jebkura nevalstiska organizācija, kur jaunietis jau ir iesaistījies, vai arī jāizvēlas kāda no tām, ko piedāvā JSPA. Kaut arī nosūtītājorganizācijas palīdz atrast īsto projektu ar vēlamo partnervalsti un nodarbošanos, tas arī atkarīgs no paša – jo vairāk jaunais cilvēks sūtīs savus pieteikumus, jo cītīgāk meklēs, jo lielākas iespējas, ka atradīs īsto projektu.

Darbs ar cilvēkiem

Jomas, kurās iespējams strādāt, ir ļoti dažādas. Pārsvarā tie ir sociālie projekti, kur ir darbs ar jauniešiem, bērniem, veciem cilvēkiem, invalīdiem, slimniekiem, bērnunamu audzēkņiem. Darbi parasti nav grūti, bet tajos nepieciešama cilvēku klātbūtne.

Otrs novirziens ir dažādi vides projekti, kuros jāiekopj parki, jāuztur kārtībā zaļās teritorijas. Treškārt, ir informatīvie projekti, kuros jauniešiem jāpiedalās informatīvajās akcijās, piemēram, akcija pret narkotikām. Pēdējā laikā ir arī dažādi darbi ar medijiem, kur cilvēki organizē sabiedrisko attiecību kampaņas, izplata informāciju par organizāciju, RB pastāstīja Jaunatnes starptautisko programmu aģentūrā.

Iespējas iegūt pieredzi, iejusties citā kultūrā, iemācīties daudz ko jaunu, tostarp valodu, vilina aizvien vairāk jauniešu. Īsto projektu var meklēt divas nedēļas un var arī meklēt gadu, tāpēc jārēķinās, ka paies vismaz pusgads no meklēšanas sākuma līdz brīdim, kad varēs doties ceļā, norādīts JSPA ieteikumos.

Vērtējot projektus, kuriem piešķirt naudu, prioritāte ir jauniešiem ar veselības traucējumiem vai jauniešiem no sociāli mazāk attīstītiem reģioniem. Lai projektu apstiprinātu, pretendentam ir vēlama neformālās izglītības pieredze, projektam ir jāsniedz jaunas zināšanas, iemaņas, pieredze. Tāpēc valodas nezināšana nekādā ziņā nav šķērslis, lai dotos uz jebkuru Eiropas valsti – tur taču to var iemācīties, stāsta JSPA pārstāve Madara.

Latvieši saprotamu iemeslu dēļ iecienījuši «siltās zemes» – visvairāk brīvprātīgo pagājušajā gadā devās uz Itāliju, Franciju, Spāniju Grieķiju, kā arī uz Poliju.

Eiropas brīvprātīgie arī šeit

Ne tikai latviešu jaunieši dodas uz Eiropu, bet arī ārzemnieki brauc uz šejieni. Lielākoties Latviju iecienījuši Rietumeiropas valstu iedzīvotāji, jo, kā stāsta JSPA projektu administratore Madara, šeit dzīves apstākļi ir ievērojami atšķirīgāki nekā viesu mītnes zemē. Iepriekšējā gada pārskats liecina, ka uz Latviju devušies jaunieši no Francijas, Vācijas, Itālijas, Turcijas, Apvienotās Karalistes, Polijas un pat no Brazīlijas. Šobrīd pie mums brīvprātīgi strādā aptuveni 60 cilvēku no dažādām valstīm. Tie, kas brauc uz Latviju, līdzīgi kā mūsējie ārzemēs tiek iesaistīti darbos bērnunamos, internātskolās, darbā ar invalīdiem.

Velsietis Hjū Deiviss, strādājot brīvprātīgo darbu, Latvijā pavadījis jau septiņus mēnešus. «Kārdifā pabeidzu universitāti un sāku strādāt, bet sapratu, ka tā nemanot var paiet visa dzīve un kaut kas ir jādara, lai būtu interesanti. Tā nu es pieteicos brīvprātīgajam darbam. Latviju kā galamērķi izvēlējos, jo gribēju doties uz kādu no Austrumeiropas valstīm. Tās šķita kā neatklātā zeme, par ko cilvēki manā dzimtajā Velsā neko daudz nezina. Šobrīd strādāju Cēsu pilsētas vakara vidusskolā un Spāres skolā, kur palīdzu organizēt bērnu un jauniešu brīvo laiku. Domāju, ka Latvijā par skolotāju strādāt ir vieglāk nekā Apvienotajā Karalistē – bērni šeit ir uzmanīgāki, pieklājīgāki un vairāk respektē skolotāju. Cilvēki šeit ir ļoti draudzīgi, esmu bieži aicināts ciemos un piedalījies latviešu svētkos. Kad atbraucu uz šejieni, biju apņēmības pilns mācīties latviešu valodu, nu jau iet arvien labāk, taču viegli nav. Nav tā, ka ļoti ilgotos pēc mājām, iespējams, ka pēc projekta beigām palikšu Latvijā vēl kādu laiku,» stāsta Hjū.

Uzņēmīgs, atvērts, aktīvs

Eiropas brīvprātīgajam darbam var pieteikties jebkurš jaunietis vecumā no 18 līdz 25 gadiem. Dalībniekam ir jābūt aktīvam, uzņēmīgam, jo viens no programmas mērķiem ir jaunu ideju apmaiņa, kas varētu ienest svaigas vēsmas uzņēmējorganizācijā. «Vislabāk, ja jaunietis spēj ne tikai darīt, kas no viņa tiek prasīts, bet nākt klajā ar iniciatīvu un saviem plāniem un mērķiem, kā uzlabot organizācijas darbu,» teic projektu administratore Madara. Uzņēmība vajadzīga, lai sazinātos ar iespējamo darba devēju, sūtītu motivācijas vēstuli un vispār uzdrošinātos lauzt rutīnu, dodoties uz ārzemēm. Aizbraucot jaunieši bieži vien aptver iespējas, kādas līdz šim nav pamanījuši.

Zanda Svilāne pēc pusgada Vācijā atbrauca ar milzīgu iespaidu bagāžu, draugu tīklu pa visu Eiropu un nepārprotamu pārliecību, ka Eiropas brīvprātīgā darba iespēju izmantot bijis pareizais lēmums.

– Kas tevi pamudināja pēc vidusskolas uz pusgadu pamest dzimteni un doties uz Vāciju?

Nolēmu doties uz kādu no Eiropas valstīm strādāt brīvprātīgo darbu, jo pēc vidusskolas beigšanas nezināju, kur iet mācīties tālāk, un tas likās labs risinājums, kā iegūt laiku pārdomām, izzināt citu kultūru, redzēt pasauli. Turklāt gribējās padzīvot finansiāli neatkarīgi no vecākiem.

Pirms projekta iesniegšanas man bija divas nedēļas, lai izvēlētos projektu, pieteiktos un tiktu apstiprināta no uzņēmējorganizācijas puses, jo vēlējos doties prom jau septembrī. Tas arī noteica izvēli par labu Berlīnes piepilsētai un darbam ar bērniem, jo šis projekts mani apstiprināja pirmais.

– Kādi bija tavi darba pienākumi?

– Mani pienākumi bija rūpēties par astoņus deviņus gadus veciem bērniem ārpusstundu laikā, biju rotaļu biedrene, pieskatīju viņus, palīdzēju pildīt mājasdarbus. Iestāde, kur strādāju, bija bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, tāpēc no sākuma darbs nelikās viegls, taču vēlāk pieradu un mazos labi iepazinu un iemīļoju.

Man paveicās ar darba laiku, kas bija krietni īsāks, nekā paredzēts.

– Kādi bija dzīves apstākļi Berlīnē?

– Uzņēmējorganizācija man īrēja dzīvokli, kurā mitinājāmies trīs cilvēki četrās istabās – es, itāliete un spāniete, bet blakus dzīvoklī dzīvoja brīvprātīgie no Igaunijas, Polijas un Itālijas. Bijām ļoti starptautiska kompānija, un viens no lielākajiem ieguvumiem noteikti ir draugi, kurus tur iepazinu. Vēl joprojām uzturu kontaktus, un, ja sagribētu doties no Skandināvijas līdz pašiem Eiropas dienvidiem, tad man katrā valstī būtu kur apmesties.

Ēšanai mēnesī man tika piešķirti 200 eiro, papildus tam ikmēneša kabatas nauda bija 175 eiro, un ar šo naudu pilnībā pietika gan izklaidēm, gan apģērbiem, jo kopumā cenas Vācijā ir tādas pašas kā Latvijā, tā ka par iztikšanu nevarēja sūdzēties. Par dzīvokli un komunālajiem maksājumiem rūpējās organizācija.

– Ar kādām grūtībām saskāries, dzīvojot tik ilgu laiku ārzemēs?

– Nav, protams, tā, ka seši mēneši bija viena vienīga paradīze. Kaut arī ne mirkli nenožēloju, ka devos uz Vāciju, bija arī grūti brīži. Reizēm ārkārtīgi pietrūka draugu un ģimenes, pietrūka latviešu valodas, ilgojos pēc rupjmaizes un kefīra. Bija brūti pierast pie vāciešiem, brīžiem šķita, ka viņi domā «kastītēs» – visu sakārto līdz pēdējam un nepieļauj nekādus izņēmumus ārpus sistēmas. Viņu smaidi likās pieklājīgi, bet vēsi, lielākoties mēs, brīvprātīgie, turējāmies kopā savā starpā. Interesanti, ka pēc trim Vācijā pavadītām nedēļām sāku domāt vāciski un angliski.

– Ko no savas pieredzes iesaki tiem, kas vēlas doties brīvprātīgajā Eiropas darbā?

– Pirms došanās iesaku visiem noskaidrot sīkākas detaļas par uzņēmējorganizāciju, lai pārliecinātos, vai tā pilda visus pienākumus. Mana ne pārāk labā pieredze rāda, ka organizācija ilgu laiku nespēja mūsu dzīvokli nodrošināt ar televizoru un ledusskapi.

Otrkārt, iesaku, izvēloties projektu, pievērst uzmanību vietai, kur tas notiks. Sociāli aktīvam cilvēkam varētu būt grūti mēnešiem ilgi dzīvot ciematiņā meža vidū. Man paveicās, jo dzīvoju pavisam tuvu Berlīnei.