Izmetiet televizoru no guļamistabas!

Pajautājiet viņai, kā ir ar iekāres pilnajām fantāzijām par kādu pieglaimīgu, kailu kinozvaigzni vai kaimiņu. Taisnība — kad dzīve kļūst ikdienišķa un parasta, uzbudinājumu bieži vien aizstāj skumja apātija. Daļēji tas ir labi, jo tā dzīve kļūst ērtāka. Tomēr īsti pareizi tas nav, jo dzīve reizē kļūst iepriekš nosakāmi garlaicīga. Un tad jau pienāk brīdis, kad jāpārslēdz ātrums un kaut kas jādara lietas labā.

Liza bija nokļuvusi tieši šādā garlaicīga, nogurdinošā, neinteresantā situācijā. Kad dienas beigās viņa devās pie miera, vienīgais, ko viņa vēlējās, bija — gulēt, bet vīrs līdz apnikumam uzmācās ar seksu. Kādā lietainā pēcpusdienā viņa vīram piezvanīja uz darbu un pateica, ka šī esot piemērota diena, lai viņš mājās pārnāktu agrāk un liktos viņai blakus gultā.

Kaut arī viņš to nevarēja, jo bija paredzēta svarīga sapulce, vēlāk viņš stāstīja, ka visu dienu neesot pārtraucis domāt par sievu un nav varējis sagaidīt brīdi, kad tiks pie viņas mājās. Cik daudz sievu pēc četrpadsmit laulībā nodzīvotiem gadiem dzird ko līdzīgu?

Droši vien tas glaimo patmīlībai, ja sievietei ir vīrs, kurš joprojām ar savu sievu grib mīlēties un uzskata viņu par iekārojamu, par spīti paplašinātajām vēnām, ādas vītuma pēdām un ķeizargrieziena rētām. Sievietes bieži mēdz gausties, ka ir dzīves nomāktas. Ja vien viņas atkal varētu sākt seksuālo dzīvi ar saviem vīriem un dāsni izbaudīt emocijas un fizisko mīlestību, manuprāt, tam būtu daudz lielāks efekts nekā jebkuram nomierinošo zāļu maisījumam, ko viņas droši vien lieto.

Dzimumdzīvi, tāpat kā jebkuru citu laulāto attiecību jomu, nepieciešams cienīt un lolot. Tādēļ nekādus televizorus guļamistabā — uzturiet to kā krāšņu svētnīcu. Guļamistaba ir laulības un ģimenes pamats. Nenovērtējiet par zemu tās nozīmi un spēju radīt tādu enerģiju, kas dod labumu katram ģimenes loceklim.