Ar ko «fabrikants»<i> Rey</i> zaudēja nevainību?

Meitenes mainīja bez kompleksiem

Bitīte un Bucītis — tā viņi visbiežāk mīļi sauc viens otru. Kaspars un Līga atstāj patīkamu iespaidu. Iekšēji un ārēji. Kaspara spēcīgajās rokās (var redzēt, ka puisis piecus gadus regulāri darbojies trenažieru zālē) meitene var justies droši un patīkami. No mūziklā «Robinsona dārgumi» atveidotā cilvēkēdāju cilts pārstāvja nav ne miņas — viņš ir smaidīgs un atklāts. Līga ir ne mazāk smaidīga, jautra, šķiet patīkama sarunu biedrene. Viņi abi bauda dzīvi — gan katrs savu, gan kopējo —, nesasaistot viens otru un tajā pašā laikā saaudzējot sirsniņas tik cieši, ka tās izskatās, pukst, domā un jūt vienādi.

Jaunieši iepazinās pirms pieciem gadiem — toreiz Līgai bija 14, bet Kasparam 16. Attiecību sākums bijis meksikāņu seriāla cienīgs. Viņš atminas: «Ar draugu 10. klasē aizgājām uz tīņu disenīti «Vernisāžā». Jutāmies tā mazliet neērti, jo tur nāca pavisam mazi bērni — mēs tomēr bijām vidusskolēni. Bija doma koļīt mazās meitenes. Satikām Līgu un viņas draudzeni. Sapazināmies un ar draugu drīz vien no turienes pazudām. Vēlāk Līgu satiku apmēram reizi gadā un pavisam nejauši — uz ielas, kādā pasākumā. 2004. gada nogalē tikāmies kādās apmācībās. Satuvinājāmies, pagāja mēnesis, un oficiāli saskandinājām šampanieša glāzes «par mums».» Vēl pirms šā zīmīgā brīža Līga uzaicinājusi Kasparu uz māsas vārdadienas svinībām pirtī. Viņš piekritis avantūras dēļ. «Nu, lūk, dabūji avantūru,» sirsnīgi nosmejas Līga. «Bija tā — mans bijušais puisis manā vārdā aizrakstīja Kasparam vēstuli. Viņš gribēja izdarīt labāk sev, bet sanāca sliktāk, jo saveda mūs kopā. Tikai vēlāk uzzināju, ka Kasparam ir draudzene un ka viņu attiecības ir uz izjukšanas robežas. Man tobrīd attiecības ar draugu jau faktiski bija izjukušas.» «Viss tā loģiski atrisinājās, un tā tam laikam vajadzēja būt,» spriež Kaspars. Abi kopā ir gadu un septiņus mēnešus.

Iepriekšējo attiecību pieredze abiem bijusi neveiksmīga. Kasparam ir svarīgi justies brīvam un dot brīvību arī otram cilvēkam — šaura telpa tiešā un pārnestā nozīmē viņam rada diskomfortu. Tās attiecības bijušas šauras. Un sāpīgas. Līgas iepriekšējais draugs bijis ļoti greizsirdīgs un pret meiteni izturējies kā pret privātīpašumu: «Pirms iepazinu Kasparu, man šķita, ka šāda attieksme ir normāla un ka arī tagad būs tāpat.» Daudziem pāriem ir citāda pieredze — vēl neiepazīstot otra cilvēka raksturu, ieradumus un vājības, viņš vai viņa domā, ka tas ir tieši tas, kas visu dzīvi meklēts. Kasparam un Līgai sākums nebija nemaz tik rožains. Pirmos fantastiskos mirkļus apslāpējusi Kaspara apstāšanās — viņš juta, ka pietrūkst brīvības. Tikai pēc izrunāšanās attiecības iegājušas abiem pieņemamā gultnē. «Mums sākumā bija tāda kā kulminācija, tad kritums un pēc tam atkal gājām uz augšu. Man ir jāpierod pie tā, ka katru dienu jārēķinās ar otru cilvēku. Uzskatu, ka mums joprojām attiecību līkne iet uz augšu,» uzskata Kaspars. «Citiem sākumā ir — vou! — un tad nāk kritums. Mums bija otrādi, un tas pat ir labāk,» piebilst Līga.

Šobrīd abi uzskata, ka nav jāprecas agrā vecumā, ka viss jāveido lēnām un pārdomāti. Kaspars: «Es negribu, lai būtu tā, ka apprecas un pēc gada izšķiras. Vēlos aiziet līdz brīdim, kad patiešām sapratīšu, ka es to gribu. Es absolūti neesmu pārliecināts par sevi un nevaru kādam kaut ko solīt. Mēģinu atvieglot sev un otram dzīvi, lai nebūtu jāviļas. Jūtu un emociju iespaidā cilvēki bieži vien nesaprot, kā rīkojas. Cenšos, lai mums tā nebūtu, lai mēs saprastu, kad kaut kas iet šķērsām. Vienreiz domāju: bāc, es pat par nopirkto kaķi nevaru parūpēties, jo bieži neesmu mājās, kur nu vēl par cilvēkiem.» Līga vienmēr uzskatījusi, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek: «Ja mums būs lemts dzīvot kopā, tad arī dzīvosim, ja ne, tad ne. Mums abiem ir tā, ka gribas izjust brīvību un arī zināt, ka blakus ir mīļš cilvēks. Faktiski jau mēs arī dzīvojam kopā, jo visu laiku nakšņojam vai nu pie maniem, vai Kaspara vecākiem.»

Ziemassvētkos Kasparam mamma uzdāvinājusi zīmīgu dāvanu — grāmatu «Mazais princis». Viņš esot sapratis mājienu: ja kādu pieradina, par to ir arī jārūpējas. «Pirms tam mamma ir teikusi, lai beidzu svaidīties. Nepārprotiet, es neesmu nekāds Kazanova, tomēr viņai bija grūti pieņemt, ka meitenes mainījās samērā bieži. Tikko mamma sāka vienu iepazīt, tā parādījās cita.» «Patiesībā es mammai sūdzējos, ka tu reizēm esi pārāk nervozs, un tādēļ viņa izvēlējās šādu dāvanu,» atklāj Līga. Viņa to ir pieņēmusi un mēģina sadzīvot ar dziedātāju nervozitāti. Kaspars mēdz uzņemties pārāk daudz pienākumu, un vēlāk nākas plēsties, nervozēt. Šādos brīžos «Gain Fast» solistam klāt labāk neiet, un Līga to ir iemācījusies. «Es nevaru izdzēst savas rakstura īpašības,» skaidro Kaspars. «Atceros, ka bērnībā mēdzu ņemties ar padomju laika konstruktoriem, un mani besīja, ka nevaru kādu skrūvīti ieskrūvēt. Tad ņēmu un metu visu pret sienu. Līgai ir talants panākt kompromisu, saprast otru. Ceru, ka viņa tāpēc neziedo sevi. Es neesmu rupjš, bet, kad mani kaut kas tracina, izlamājos, un kļūst vieglāk.»

Es tevi mīlu!

Labsirdīgi Līgas smiekli pavada domas par Kaspara romantismu: «Dzīvē viņš nav standarta romantiķis, dziesmās gan, un tas man tracina. Sākumā to pārdzīvoju, arī to, ka Kaspars ar pārsteigumiem izpaudies iepriekšējās attiecībās, bet tad tajā visā vīlies. Domāju — vai man tiešām nekā tāda dzīvē nebūs?» Kaspars sāpīgi runā par iepriekšējām attiecībām. Viņš tajās mazāk ir iemācījies, daudz vairāk viņā ir nomiris. «Es izliku sevi visu, biju kā mazs puišelis. Tagad tam vairs nav spēka. Daudzi to nevar saprast, bet dziesmās es izpaužu savu romantisko dabu. Tāds es esmu, smago roku nevarētu spēlēt. Dzīvē neesmu pieradis izrādīt emocijas tik ļoti kā dziesmās. Romantika taču neizpaužas tikai attiecībās pret pretējo dzimumu.» Līga nav tusiņu meitene, klubu skaļums un piesmēķētā gaisotne viņai nepatīk. Lai gan Kaspars ir dziedātājs un dvēselei būtu jāelpo ar skatuves gaismām un skaļām ģitārām, arī viņš izbauda klusumu: «Man romantika ir daba — lauki, ezeri, pļavas. Laukos ar mazajiem brālēniem pabraukājām ar velosipēdiem. Viss kluss, telefons nezvana, nav jādomā, kā esi saģērbies, vari būt vienkāršs un nosmulējies. Tas ir skaisti!»

Sabiedrībā, kurā jēdziens «mīlestība» kļuvis tik nodrāzts un tiek lietots visās vajadzīgajās un nevajadzīgajās situācijās, neparasti dzirdēt, ka... Kaspars nav izteicis Līgai trīs maģiskos vārdus: es tevi mīlu! Līgai tas sāp, viņa mīļotajam patiesajās jūtās ir atzinusies daudz reižu. Un tad sāpējis vēl vairāk, jo pretī tie nenāk. Nāk mīļa attieksme, bet ne vārdi. «Teikšu godīgi — nezinu, vai kādreiz to varēšu izdarīt. Man šie vārdi ir zaudējuši jebkādu jēgu. Arī tajā ir vainojamas iepriekšējās attiecības. Nevar teikt, ka esmu notrulinājies kā koks un kļuvis par bezemociju monstru. Manī ir jūtas, ļoti lielas, un brīžiem mājās pat apraudos. Tikmēr vārdi par mīlestību... filmās un dziesmās tie skan tik bieži, ka es tam pat neticu. Varbūt es nemaz nezinu, kas ir mīlestība, jo vienu brīdi to saki vienai meitenei, pēc tam citai. Vai tā maz bija mīlestība? Negribu melot, gribu būt patiess. Man mīlestība ir ietērpta citos vārdos, un tas nenozīmē, ka es nejūtu.»

Dejo par naudu

Jau vairāk nekā pusgadu Līga strādā autosalonā par klientu apkalpošanas speciālisti, bet septembrī sāks reklāmas un sabiedrisko attiecību studijas. Šīs zinības Rīgas Stradiņa universitātē apgūst arī Kaspars. «Piedāvāju Līgai nākt uz «stradiņiem». Nevajag sev dzīvi čakarēt, es iedotu visus pierakstus, referātus. Nevienu kopiju vai referātu neesmu nopircis, visam pats būros cauri. Tomēr viņa negribēja, izvēlējās citu augstskolu. Tādas tās meitenes ir, pašas cīnās.» Pagājušajā gadā Līga Latvijas Universitātē sāka franču filoloģijas studijas, bet pavisam drīz saprata, ka tas «riebjas», un aizbēga.

Līgai šobrīd ir 20 gadu, Kasparam — 22. «Es vienmēr stāstu, ka esmu pieredzējušāks un dzīves gudrāks,» pasmejas Kaspars. Draudzene atgādina, ka meitenes attīstās ātrāk par puišiem. Atgriežoties pie kopīgā, jaunieši uzreiz min karstasinīgo deju salsu. Kaspara ietekmē draudzene devusies to apgūt, un šobrīd viņi ik pa laikam uzstājas kompāniju banketos un par demonstrēto mākslu saņem samaksu. «Mēs pavadām kopā vakaru, padejojam, un mums par to samaksā,» Līga priecājas, ka patīkamo var tik viegli apvienot ar lietderīgo. «Man visu dzīvi bijuši kompleksi, jo nekad neesmu mācējis dejot. Skolā biju topa džeks, tāds pervij pareņ pa derevņi*. Kad vidusskolas izlaidumā meitenes mani lūdza dejot, sēdēju un tēloju, ka ēdu,» tagad par savu biklumu pasmejas Kaspars. «Bija kauns iet deju placī, nemācēju meiteni ne izgriezt, ne kustēties. Pēc tam izdomāju, ka tā nedrīkst, priekšā tik daudz baļļuku un izpriecu, tāpēc filmas «Netīrās dejas» ietekmē aizgāju mācīties salsu.» Apguvis visus līmeņus, Kaspars aicināts uzstāties šovos; nu jau vienam kursam pats mācījis dejot. Līga reiz mazliet dejojusi tautas dejas, bet, kā saka Kaspars, viņai vairāk piestāv emocionālākas dejas. «Mana Līga ir Čikita, salsa viņai ir daudz piemērotāka.»

«Man ir sapnis, ka kādreiz nebūšu tik noguris un deju varēšu izbaudīt nevis naudas dēļ, bet gan sevis dēļ,» nopūšas Kaspars. Otrdienās, kad Vecrīgā ir salsas vakari, viņam visbiežāk griboties būt mājās, atpūsties. Daudz spēka paņem muzicēšana grupas «Gain Fast» sastāvā, šovasar Kaspars piedalās brīvdabas mūziklā «Robinsona dārgumi» un vēl arī strādā Latvijas Radio. Savukārt Līga, sākusi dejot salsu, nu nonākusi līdz populārajām «Dzirnām». Uzstāšanās Agra Daņiļeviča projektā pati par sevi nozīmē kvalitātes apliecinājumu. Tādi kustīgi, lustīgi un saderīgi — padomāju, sēžot iepretim smaidošajiem jauniešiem.

Vaicāti, vai deja nav tikai kaislības, bet arī greizsirdības iemesls, Kaspars neminstinās ne mirkli: «Tas ir tāds stereotips, ka tad, ja džeks uzlūdz meiteni dejot, viņš noteikti grib arī kaut ko vairāk. Reizēm uz klubu aizeju ar draugiem un tad taču nekratīšos visu laiku džeku barā. Uzaicinu meiteni. Deja ir intīma, protams, bet ir robeža starp vēlmi sākt attiecības un vienkārši izpausties dejā. Tā arī sevi vienmēr pozicionēju. Nav jēgas būt greizsirdīgam.» Līga atzīst, ka ir mazliet greizsirdīga: «Nedaudz jau esmu, tomēr ne pārāk — ar viņa dzīvesveidu greizsirdīga meitene jau sen būtu aizbēgusi.» Kaspars šajā ziņā gan ir vēss kā rudens ziemeļu vēji. Neesot arī bijis iemesls tādam būt. «Ja šādas īpašības galīgi nav, arī ir slikti,» Liene spurojas pretī, piebilstot, ka būšot jāmodelē situācija, kad Kasparam vajadzētu kļūt greizsirdīgam. «Mums ir savstarpēja uzticēšanās,» nopietnāk turpina Kaspars. «Es pat nespēju pieļaut domu, ka man par to būtu jāuztraucas. Tiklīdz sāktu sevi šaustīt, tas nozīmētu, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā. Greizsirdībai vienmēr ir iemesls, un tā ir otras pusītes uzvedība. Negribu, lai man būtu iemesls tādam būt.»

Nevainīgais «fabrikants» Ray

Plašāka sabiedrība Kasparu Zlidni iepazina pirms vairākiem gadiem, kad viņš kā Ray piedalījās realitātes šovā «Talantu fabrika». Lielākajiem šova cienītājiem droši vien atmiņā palikusi jezga ap Reja nevainību, un, starp citu, vēl pavisam nesen Dāvida šovā Kaspars neatklāja, vai ir pārgulējis ar sievieti. Dziedātājs «Vakara Ziņām» stāsta atklāti: ««Talantu fabrikā» daudzi brīnījās un neticēja, ka esmu nevainīgs, lai gan man tas šķita pavisam normāli — man taču bija tikai 18, neredzēju šajā apstāklī nekādas problēmas. Mans vecākais brālis ir cita paaudze, tad bija tā — jo vairāk meiču, jo labāk. Bet man visa klase tāda bija, gan meitenes, gan džeki. Mēs nedzērām, nepīpējām. Ar džekiem spēlēju futeni. Man meitenes patika, bet iegūt viņas nebija nekāds pašmērķis. Jā, «Fabrikas» laikā biju nevainīgs.» Arī pēc realitātes šova viņš uzreiz nenodevās mīlas priekiem. Kaspars nevainību zaudēja ar Līgu, kas esot viņa pirmā un vienīgā sieviete. Starp citu, Līga «Talantu fabrikā» bija palaidusi garām faktu par Kaspara nevainību, un pirmajā mīlēšanas reizē viņš esot bijis tik elegants, ka meitene nemaz nav pamanījusi — pag, viņš taču ir nevainīgs! Tikai pēc tam Līga uzzinājusi, ka mīļotajam tā bijusi pirmā reize. «Man bija tik laba teorētiskā bāze, ka Līga nemaz nepamanīja,» smejas Kaspars. «Es joprojām uzskatu, ka jāpārguļ ir tajā brīdī, kad esi gatavs otram kaut ko dot, nevis tikai ņemt. Bija vērts gaidīt. Nekas nav nokavēts, nenormāls es neesmu kļuvis.»

Kaspara pozīciju aizstāv arī Līga: «Ko par seksu var saprast 14 gadus veca meitene? Tas taču vēl ir bērns! Es šajā vecumā ja ne gluži ar lellēm spēlējos, tad vispār par to nedomāju.» Šāds dzīves uzskats «Gain Fast» līderim nav kristietības dēļ. «Tas izveidojies audzināšanas, vecāku iespaidā. Es augu tādā ētiskā un skaistā vidē, kuru pats arī veidoju. Biju viens no savas apkārtējās vienaudžu grupas līderiem. Parasti līderi ir tie agresīvie, kas vedina uz dažādām izdarībām, bet mēs bijām citādi. Gājām teātra pulciņā, korī dziedājām. Tajā pašā laikā bijām normāli džeki, Imantas latviešu ģimnāzijas bosi. Bet ne huligāni! Narkotikas nelietojām, podus nedauzījām. Tādā bērnu līmenī — tāfeli ar ziepēm nosmērējām; skolas rādžiņā reiz tā aizrāvāmies, ka stundas sākumā ieslēdzām mikrofonu un visa skola dzirdēja tur notiekošo — vieni kaut ko runā, otrs giču spēlē. Atnāk bioloģijas skolotāja un nodod sutu.»

*Pirmais puisis ciemā. — Krievu val.