Kā rodas fobijas?

Attiecības nav pasargātas no fobijām

Bailes kā psihoemocionāla parādība, pirmkārt, kalpo cilvēku pašaizsardzībai. Tikai liels melis un tas, kurš cieš no pārmērīgas pašapzinības, var deklarēt, ka nekad un nekādos apstākļos nav pabijis baiļu varā. Bailes — signāls, kurš ziņo, ka tiek apdraudēta ne tikai labsajūta un komfortabla dzīve, bet briesmas draud fiziskajai vai garīgajai veselībai. Tātad normālās devās bailes, kuras ziņo par reāliem draudiem, ir vajadzīgas. Taču cilvēkos mēdz iemājot arī tādas iracionālas bailes, kas ir pilnīgi nesamērīgas ar patieso draudu apjomu. Parasti tādu parādību dēvē par fobiju. No fobiju klātbūtnes nav pasargāta neviena cilvēka dzīvi saistoša joma. Arī seksuālās attiecības.

Seksuālās fobijas — nepamatoti uzmācīgi baiļu stāvokļi, kurus pavada ļoti sakāpināta psihoemocionāla spriedze. Tās rezultātā cilvēka psihē izveidojas un nostiprinās īpaša aizsardzības reakcija, kas rada grūtības seksuālajā dzīvē. Var gadīties, ka indivīds, kurš atrodas kādas no seksuālo fobiju varā, vispār atsakās no dzimumdzīves un beigu beigās pat atsakās no jebkura kontakta ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tādos gadījumos cieš ne tikai cilvēka personīgā dzīve, nopietni tiek bremzēti arī visi sociālie procesi, kuros taču ir jāiesaistās, ja vien indivīds nav apsvēris iespēju kļūt par Robinsona atdarinātāju.

Zirneklis iztraucē rotaļu

Fobiju cēloņi visbiežāk meklējami bērnībā, kad topošā personība ir visvieglāk ietekmējama un, galvenais, pārsteidzama. Taču fobijās var iedzīvoties arī citos attīstības posmos, īpaši tajos momentos, kad cilvēks pārdzīvo kādas kāpinātas emocijas vai, tieši otrādi, — bauda tik lielu atslābumu, ka jebkurš negaidīts traucējums kļūst par grandošo pērkonu skaidrās debesīs. Gadās, ka cilvēki pēc tam uz mūžu baidās no tumsas, zirnekļiem un pat taureņiem! Nosacījuma reflekss, kurš izsaucis bailes, vairs neļauj darboties racionālajam prātam, un cilvēks kļūst bezpalīdzīgs.

Tā kā joprojām aktuāli ir visi iespējamie vasaras atpūtas varianti, piemēra nolūkos izmantosim visai populārās bailes no kukaiņiem.

Teiksim, tāds ne visai estētiska paskata zirneklis vai kāds palielāka izmēra tārps var nopietni iztraucēt kāda pārīša erotiskās rotaļas. Un iztraucēt tā, ka seksu negribēsies ne tikai brīvā dabā, bet arī gultā, ja pirms tam ģenerāli nebūs iztīrīti visi guļamistabas kakti.

Un kaut arī varonīgā otrā puse skaidros un nobijusies puse ar saprātu atzīs, ka kukainis nav bīstams, tomēr nekad nav garantijas, ka paniskā baiļu sajūta, līdzīgu kukaini ieraugot, atkal neatkārtosies.

Baiļu ķēde

Lai saprastu, kā darbojas fobiju mehānisms, der iepazīties ar neiroloģiska rakstura pētījumiem, kuri izvirza pieņēmumu, ka fobijas cēlonis ir traucējumi smadzenēs, signālos no emociju centra un uz to. Smadzeņu daļā, ko sauc par talāmu, jebkura ienākošā informācija tiek aizvadīta divos virzienos: pirmais «lēnais» maršruts uz «saprātīgo» smadzeņu garozu, otrais — «ātrais» jeb «taisnais», kā to nodēvējis franču neirologs Džozefs Ledū — uz zemapzināto amigdalu. Šis saīsinātais ceļš nozīmē, ka konkrēts smadzeņu punkts — «amigdala» — saņem iepriekšēju brīdinājumu, ka varētu notikt kas bīstams. Pāris sekundēs draudošais objekts, mūsu piemērā zirneklis, tiek pārbaudīts «amigdalas» nelielajā zemapziņas atmiņu krātuvē. Un kaut kas līdzīgs, kaut kas draudošs pagātnes ainās tiek atrasts! «Amigdala» nekavējoties ierosina drudžainu darbību, lai izvairītos no briesmām — smadzeņu saimniekam tiek dots signāls aizstāvēties vai bēgt! Kamēr cilvēks rīkojas atbilstoši savam raksturam, amigdalai tiek nodots ziņojums arī no smadzeņu garozas, kura atbild par loģiskiem un saprātīgiem secinājumiem. Tur beidzot dati par zirnekļiem ir pārbaudīti, un ziņojums skan: «Uztraukumam nav pamata! Šis kukainītis nemaz nav indīgs, un no tā nemirst. Atslābsti un turpini darīt to, ko darīji, pirms ieraudzīji zirnekli!» Diemžēl neviens šo ziņojumu nedzird, jo «amigdala», pirms dažām sekundēm izsaukusi veselu hormonu lavīnu, atrodas paaugstinātas spriedzes, panisku baiļu stāvoklī, un cilvēks izjūt tādu iedarbību, it kā tās būtu sākotnējās emocijas no sensenās pagātnes.

Kā kaut kāds sīks atmiņu fragments var palikt neironos kā akmenī iekalts? Iespējams, vaina slēpjas apstākļu sakritībā. Piemēram, cilvēks, kurš baidās no zirnekļiem, bērnībā, pārtraukts patīkamas, bet vecāku neakceptētas rotaļas vidū, saņēma sodu pļaukas veidā un šajā brīdī pirmoreiz tuvu ieraudzīja zirnekli. Nav brīnums, ka varēja rasties nosacīta baiļu ķēde. Tieši tādu vai līdzīgu pārdzīvotu emociju dēļ cilvēkiem nākas sen piedzīvotu, it kā aizmirstu zemapziņas traumu pārdzīvot atkal un atkal.

Ļoti daudziem no mums, ko piemeklē neizskaidrojamas bažas un iracionālas jeb nepamatotas bailes, ir tādi paši motīvi kā tiem, kuri cieš no «kukaiņu terora».