Meitiņa Čika (2)

Iepriekš šie lunkanie dzīvnieki viņu atstāja absolūti vienaldzīgu, tad, pārvarot sevi un ļaujot ienākt kaķim savās mājās, Indra pieredzēja, cik cieša saikne var izveidoties starp cilvēku un neatkarīgo pūkaini.

"Esmu dzimusi un augusi laukos, kur apkārt bija visāda dzīva radība. Kaķi mani nesaistīja, ap viņiem nečubinājos, es vairāk mīlēju suņus, it sevišķi savu Dingo, ar kuru kopā uzaugu," atceras aktrise un piebilst, ka viņai bijusi cieša pārliecība – turēt pilsētas dzīvoklī dzīvniekus nozīmē viņus mocīt. "Kad pārcēlos uz Rīgu, īrēju mitekli pie saimnieces, kurai piederēja kaķis. Nezin kāpēc viņš man parasti bruka virsū, koda un skrāpēja. Turklāt kaķim nebija ieviesta kastīte, kur nokārtoties, viņš to darīja uz avīzēm. Varbūt dažkārt trāpīja arī kādā istabas kaktā, tāpēc dzīvoklis nejauki smakoja. Tas mani vēl vairāk pārliecināja, ka es savā mājoklī nekad neturēšu kaķi."

Kā krita mūris

Bet, kā mēdz teikt, cilvēks domā, Dievs dara. Ja Indra pati nebija gatava dalīt jumtu ar peļu junkuru, tad viņas dēls Jānis par to jau sen sapņoja. "Skolas gados viņš vasaras brīvlaiku parasti pavadīja pie omammas un opapa, kur dikti krāmējās ar tiem dzīvniekiem. Kad reiz sienaugšā apbērnojās kaķene, dēls vaicāja, vai vienu kaķēnu nevaram paņemt uz Rīgu. Es pretojos no visas sirds, biju nepiekāpīga kā mūris, sakot: nemūžam! Taču viņš tik ļoti lūdzās, pat krita uz ceļiem, apsolot par mazumiņu rūpēties no – līdz, ka neizturēju un piekritu."

Tā aktrises ģimene tika pie savas pirmās kaķenes – Pīckas. Indra smej – esot izjutusi tik lielu atbildību par kuslo dzīvībiņu, ka meklējusi informāciju gan grāmatās, gan žurnālu rakstos, gan apklaušinājusi kolēģus teātrī, kā tāds kaķis pilsētas dzīvoklī īsti jāaudzina – kas viņam jādod ēst, kas jāber kastītē un tamlīdzīgi.

SOS! Briķei ir kaķēni

Tiklīdz dēlam beigusies skola, bet pašai – teātra sezona, ņēmuši kaķeni padusē un devušies uz lauku mājām. Nav bijis ilgi jāgaida, kad ap Pīcku sākuši riņķot kavalieri. Īpaši neatlaidīgs bijis kaimiņu runcis, kurš pacietīgi sēdējis aiz durvīm un gaidījis, kad izredzētā nāks ārā. "Pīcka tad vēl nebija sterilizēta, tāpēc savā mūža laikā paguva divreiz apbērnoties. Kad pirmoreiz viņai piedzima kaķēni, nezināju, kur lai viņus liek. Izpalīdzēja Latvijas Radio, paziņojot, ka vairāki kaķu mazuļi meklē saimniekus. Informācija par viņiem parādījās arī kādas manas intervijas beigās laikrakstā, kur bija rakstīts Briķei ir kaķēni, kas meklē mājas. Pēc tik pamatīgas reklāmas kampaņas man viņus gluži vai no rokām izrāva. Vienu paņēma Gundars Āboliņš, otru – Dailes teātra kolēģe Aija Dzērve, bet trešo – kāda kundze, kurai šķita ļoti svarīgs fakts, ka tas ir manas Pīckas bērns. Tagad uz katru Jaungadu viņa sūta apsveikumu ar kaķa bildi, lai redzu, kāds viņš izaudzis," stāsta Indra un nosmej, ka ņaudētāji jau bijuši izdalīti, bet cilvēki vēl nākuši un prasījuši, kur tad ir tie Briķes kaķēni. To vērojot, aktrises kolēģi ieteikuši viņai nodarboties ar labdarību un kā savējos izdalīt teātra apkārtnes klaidonīšus.

Kad Pīcka otrreiz tikusi mātes godā, viņai piedzimuši četri ļoti skaisti melni kaķēni. Kolīdz viņi sākuši kūņoties prom no mammas, vienu esot saplosījuši kaimiņu suņi. Novērtējis šo situāciju, dēls atkal vērsies pie mātes, sakot, ka vismaz viens kaķēns jāpaņem, citādi visi aizies postā. Taču Indras reakcija bijusi tāda pati kā gadījumā ar pirmo kaķi. "Divus Rīgas dzīvoklī?! Ne par ko!"

Taču vēsture atkārtojās. "Es uz Rīgu devos kādu laiciņu agrāk nekā dēls. Kad pienāca viņa pārrašanās diena, dzirdu, veras durvis, taču neredzu nevienu ienākam. Pēkšņi pa durvju spraugu tiek iegrūsta kastīte, kurā sēž mazs, apčurājies kunkulītis. Tad arī parādījās Jānis. Stāvēja un lūdzoši skatījās uz mani, lai ļauju paturēt otru kaķi. Nu, ko tu darīsi? Tā tikām pie Čikas."

Mātes ēnā

Pīcka ar savu meitu neesot bijušas pārāk saticīgas – vecākais kaķis gribējis vienmēr valdīt pār jaunāko, viņu trenkājis. Tāpēc Čika pa dzīvokli zagusies gluži kā ēna, lai tik netrāpītos mātei ceļā.

Abas kaķenes bija īsti mājdzīvnieki – Rīgā netika laistas ārā, jo pilsētas centrā tas būtu riskants pasākums. Taču reiz Pīcka, saimniekiem nemanot, pamanījusies izsprukt pa dzīvokļa durvīm un pazust bez pēdām. "Bijām izmisuši. Kopā ar Rēziju, kura nāca man talkā, meklēju pazudušo pa visām vārtrūmēm, bet – nekā! Es vēl tagad atskatos uz visiem kaķiem, kuriem tāds pats kažoks kā Pīckai..."

Palikusi viena pati savu saimnieku mājās, Čika esot atplaukusi. No nedrošā, tramīgā kaķa pārtapusi par mīlīgu un jauku radījumu. "Mums abām izveidojusies īpaša saikne," balsij mazliet aizlūstot, saka Indra. "Kad man līdz mājām vēl vismaz piecas minūtes ejamas, Čika jau jūt manu tuvošanos – sēž pie durvīm un ņaud. Mamma teica, ka pēc kaķenes varot pulksteni noregulēt. Savukārt kolēģe Ieva Pļavniece mani vairs nesauc par Indru, bet uzrunā Čikasmāt."

Melnā kaķu jaunkundze arī ļoti sargājot savu saimnieci. Tiklīdz gadoties kādi kreņķi, viņa turoties Indras tuvumā, lai mierinātu. "Ir bijis tā, ka Čika, izstiepusies visā augumā, guļ man blakus, uzlikusi galvu uz spilvena, un klusējot pacieš, ja miegā uzveļos virsū. Tāpat viņa mēdz uzgulties uz kājām, kas man ir vārīgā vieta, bet manai mātei – uz krūtīm, sirds rajonā," par savas mīlules paradumiem stāsta aktrise un piemetina, ka Čikas uzvedība viņai atgādinot bērnanama bērnus. "Kad es papaijāju kaķeni, viņa man bieži vien nolaiza roku vai zodu – gluži vai bučo! Un to viņa dara ar lielu mīlestību un pateicību. Toties es viņu saucu nevis par Čiku, bet mīļi – par meitiņu. Citi par šādu rīcību ir neizpratnē, taču es palieku pie sava, ka man ir divi bērni. Un, šķiet, ka kaķene mani uzskata par savu mammu."

Miers pēc drasēšanas

Neviens nav visu dienu sekojis ar kameras aci, ko Čika sadara mājās, kad palikusi viena. Taču īpašas nerātnības neesot sastrādājusi. "Kā daudziem kaķiem, arī viņai ir īpaša interese par puķēm vāzēs un telpaugiem. Esmu novērojusi, ka Čika labprāt padzeras puķūdeni, kamēr pašas trauciņā ūdens līmenis tikpat kā neplok. Patiesībā mani pārsteidz, ka dzīvnieks uzņem tik maz šķidruma. Varbūt tas viņai tiek, ēdot konservus kaķiem, jo sauso barību Čika neatzīst."

Vai Mēness fāžu vai kā cita ietekmē dažkārt kaķene drasējot pa dzīvokli kā vēja plēsta. Un tad iestājoties miers – guļot savās iemīļotajās vietiņās. Uz televizora, kad tas vēlu vakarā vēl ir sasilis pēc skatīšanās, uz palodzes blakus kaktusam, uz izvelkamā krēsla. "Čika man netraucē naktsmieru – ļauj gulēt līdz desmitiem rītā. Ja nu galīgi nevar sagaidīt, kad modīšos, sēž pie gultas un neatlaidīgi skatās virsū. Lielākoties tas bijis gadījumos, kad Čika grib, lai viņai trauciņā iemet kaut ko uz kārā zoba liekamu."

Izrādās, Indras kaķene ir paglābusi no peļu invāzijas žurnāla Ieva žurnālisti Līgu Blauu. Viņas dzīvoklī esot uzradušies vairāki peļuki, kurus vajadzēja dabūt prom. Tad nu aizveduši Čiku, lai vismaz kaķa smaka būtu mājās. Pēc nedēļas peles pazudušas.