Plīvurs gaisā! Kristīne un Atis — mūsu konkursa uzvarētāji!

Mēs sarunājam randiņu pirmdienas vakarā pie «Spices» centrālās ieejas. Eju un domāju: kā es viņus pazīšu? Kristīne gan bildē redzama, bet Atim redzams tikai pakausis… Taču problēmu nav — no trim pārīšiem, kas manāmi ieejas tuvumā, tikai viņi abi mīļi skatās viens otram acīs. Un nu solītā saruna ar konkursa uzvarētājiem!

Atis: — Mums abiem bija astoņpadsmit. Es Rīgas Valsts tehnikumā mācījos autoapkopi un remontu, bet sestdienas vakaros kopā ar draugiem gājām uz Vecrīgas «McShanes» alu dzert. Tobrīd visas īru krodziņa bārmenes bija meitenes. Arī Kristīne. Tā arī iepazināmies.

Kristīne: — Atim vairāk garšoja tumšais alus — «Lāčplēša» vai «Guinness», galvenais, ka tumšais. Es Biznesa augstskolā «Turība» studēju tūrisma specialitātē un piestrādāju īru krodziņā par bārmeni, tā man bija laba prakse. Ar Ati sākumā bijām tikai labi draugi, draugu kompānijā gājām uz tusiņiem, braucām uz somu pirtīm. Mums bija ļoti jautri kopā. Draudzējāmies jau vairākus gadus.

Atis: — Un tad gandrīz notika nelaime. Mēs kopā braucām no Ķekavas uz Rīgu. Mikroautobuss apstājās Rāmavā, lai izlaistu kādu meiteni. Tajā brīdī mums garām lielā ātrumā aiznesās baļķu vedējs, iebrauca grāvī un apgāzās. Mēs bijām pusmetru no nāves. Sevišķi es, jo sēdēju beidzamajā sēdeklī, bet Kristīne — man priekšā. Tajā brīdī sapratu, ka tas ir mājiens — nevajag ilgi plānot, gaidīt, krāt un iekārtoties. Vajag dzīvot jau šodien! Un es bildināju Kristīni.

Kristīne: — Atim ir trīs ļoti labi draugi, ar ko viņi turas kopā. Vienu no viņiem, Kasparu, aicinājām kāzās par vedējtēvu. Bet vedējmāte bija mana māsīca Rita. Tā bija lieliska izvēle. Ko tik viņi nesagudroja! Arī braukšana Pēterbaznīcā bija viņu ideja. Pēc salaulāšanās Torņakalna baznīcā tur mums bija paredzēts dzert šampanieti un dejot valsi. Uzbraucām augšā, sāka skanēt Vīnes valsis… Taču todien bija liels vējš — uznāca lielas brāzmas, un tad atkal bija miers, uzlija lietus, un atkal uzspīdēja saule. Padejot gandrīz nevarējām, jo es ar abām rokām turēju savu plīvuru…

Atis: — Man radās doma, ka kāzās mēs abi varētu ģērbties baltā un izmantot dažus sarkanus akcentus.

Kristīne: — Atis man uzdāvināja līgavas pušķi no sarkanām rozēm, viņam savukārt bija sarkans krekls. Tad es nokrāsoju nagu galus koši sarkanus un uzvilku sarkanas zeķes. Visgrūtāk bija Atim sameklēt sniegbaltu uzvalku un vesti, tomēr viņam tas izdevās. Kad Atis ieradās Olainē man pakaļ, es samulsu — viņš izskatījās tik skaists…

Atis: — Tu biji daudz, daudz skaistāka…

Kristīne: — Pēc tam vedēji mūs aizveda uz to īru krodziņu, kurā mēs iepazināmies. Man atkal vajadzēja būt par bārmeni un pasniegt Atim kausu tumšā alus… Pēc tam braucām uz Siguldu, kur viesu namā «Ezeri» notika visas kāzu izdarības. Mums bija traki garšīga kāzu torte ar divām mazām, mīļām marcipāna pelītēm pašā augšā…

Atis: — Un arī dāvanas bija tik skaistas! Taču visvērtīgākā bija Kristīnes vecāku dāvinātā 300 gadu vecā pūra lāde, ģimenes relikvija. Viesu bija daudz, apmēram astoņdesmit cilvēku. Un cik jautri mums gāja! Mūsu kāzas bija neaizmirstams notikums un varētu teikt — mums abiem jaunas dzīves sākums. Tā sagadījās, ka nedēļu pēc kāzām mēs noīrējām paši savu atsevišķu dzīvoklīti, bet vēl pēc gada piedzima mūsu meitiņa Elīza. Tagad viņai ir gads un mēnesis.

Kristīne: — Par «Apollo» konkursu uzzinājām nejauši. Draugi atsūtīja ziņu: «Balsojiet par mums!» Apskatījāmies — patiesi skaists konkurss! Es, mājās ar meitiņu dzīvodama, parasti turu internetu atvērtu. Tad ņēmu un nosūtīju arī vienu mūsu bildīti, to pašu — «Plīvurs gaisā», bet paši nākamajā dienā ar kuģi aizbraucām kruīzā uz Zviedriju.

Atis: — To bildi Pēterbaznīcas augšā nofotografēja mūsu draugs Arnis Bušs, paldies viņam par to! Kaut skaistu bilžu no kāzām mums ir daudz, pilns albums.

Kristīne: — Kad atgriezāmies, mūsu bilde jau bija izvirzījusies starp desmit romantiskākajām. Tad nu gan iedegāmies azartā — balsojām paši un apzvanījām visus draugus un radus, lai arī viņi to dara. Nezinu, varbūt kāds no viņiem sākumā arī krāpās, daudzi mūsu draugi labi pārzina datorus. Taču mēs paši noteikti to nedarījām un nevienam arī nelūdzām. Jauki, ka beigās tika ieviesta kārtība!

Atis: — Es strādāju «Scania Latvija» un esmu pateicīgs administrācijai, kas atļāva šajā pasākumā piedalīties arī maniem kolēģiem. Visi datori bija ieslēgti, un mēs tik balsojām! Jautra rotaļa! Mēs ar Kristīni saskaitījām — par mūsu bildi ir balsojuši kādi trīs simti cilvēku, tāpēc jau arī mūsu bilde ir uzvarējusi. Paldies viņiem viesiem!