Pēdējos gados presē un citos informācijas līdzekļos ir nesamērīgi daudz emocionālu un primitīvi izteiktu suņu, kaķu cildinājumu.
Ko mežā apdraud suns (81)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vai suņa un kaķa labklājība ir galvenā problēma?
Iznāk, ka suns un kaķis gandrīz ir šodienas sabiedrības visnozīmīgākā problēma. Apstākļos, kad ziemās nosalst, apsalst simtiem cilvēku, to skaitā arī bērni, kad daudzi badojas utt., izrādīt tik lielu uzmanību suņiem un kaķiem, pie tam dažviet vēl bagātīgi tērējot sabiedrības naudu, ir amorāli. Suņu audzēšanas bizness dažiem dod lielu peļņu, tas no valsts netiek kontrolēts (neiekasē nodokļus, nepārbauda dzīvnieku turēšanas apstākļus utt.) Bet tiek gan izdarīts viss, lai valsts likumi, noteikumi tikai aizsargātu suņus, respektīvi, to saimniekus. Tiek ignorētas cilvēku mājas un meža dzīvnieku aizsardzība. Suņi un kaķi sabojā vides sanitāro stāvokli. Tūkstošiem cilvēku, tajā skaitā arī bērnus, suņi sakož. Pilsētās, citās apdzīvotās vietās cilvēkiem ir jādzīvo suņu un kaķu mēslos.
Esošie likumi, noteikumi sabiedrību, citus dzīvniekus neaizsargā no suņu un to īpašnieku patvaļas. Jāsaprot, ka jebkura teritorija nav bezizmēra un nekad kādas sugas dzīvniekus nedrīkstēs audzēt un savairot bezgala daudz. Sabiedrībai nav vajadzīgi un nav jāuztur kaķu, suņu bari tikai tāpēc, ka tie ir dzīvi. Dzīvi ir un dzīvot grib arī citi dzīvnieki, tādēļ šo mājas plēsēju skaits un to turēšanas apstākļi stingri reglamentējami. Suņu, kaķu patversmes ir jāuztur tikai par suņu, kaķu īpašnieku naudu, nevis jātērē sabiedrības līdzekļi. Liekie dzīvnieki jālikvidē.
Liekas nepareizi, ka suņu problēmu reglamentējošos likumos cilvēka attieksmi pret suni izteic atkarībā no tā, vai tas ir sugas vai bezsugas suns. Cilvēkam gandē dzīvi suņa mēsli neatkarīgi no tā, vai tos saražojis sugas vai bezsugas suns. Arī stirnēnam, zaķēnam ir vienalga, kāds suns to nokož. Arī jēdziens "klaiņojošs suns" praktiski ir nereāli nofiksējams, jo mainās pat pa stundām. Šo jēdzienu iekļaušana likumos ir rupja kļūda un lietas būtību neatrisina. Bet tās būtība – sabiedrībai, dabai ar citiem tās iemītniekiem ir jādod iespēja sevi pasargāt no nodarītā ļaunuma. Par suni ir jāatatbild suņa īpašniekam. Ja tāda nav, tad suns ir jālikvidē, nevis gadiem sabiedrībai jābaro tikai tādēļ, ka tas ir dzīvs. Dzīvas ir arī žurkas, utis, vai tās arī jāaudzē?
Cilvēkam jāuzņemas atbildība
Publikācijām presē vajadzētu šo problēmu sabiedrībā risināt pozitīvi, bet notiek otrādi. Piemēram, "LA" 27. jūn. M. Maskoļūns rakstā "Apdraudēti mājdzīvnieki un cilvēki?" uz emociju pamata bez vispusīgas datu analīzes aizstāv suņu īpašnieku patvaļu, apvaino medniekus. Rakstā minēts, ka Madonas rajonā nošautas divas laikas, mednieks taisnojas, ka kļūdījies, noturot tās par krančiem, kurus drīkstētu šaut. Formāli mednieks ir izdarījis pārkāpumu, jo noteikumi liek medniekam atšķirt sugas suni no bezsugas īpatņa, bet būtībā mednieks ir veicis labu darbu, jo izglābis no nāves (kaut arī sugas suņa) zobiem daudzu stirnu, zaķu, citu dzīvnieku mazuļus. Simtiem gadu ir zināms, ka šķirnes vai bezšķirnes suņi klejojot, respektīvi, medījot, no aprīļa līdz augustam nokož tūkstošiem dažādu dzīvnieku mazuļu. Bet ziemā nokož pat pieaugušas stirnas. Izrādās, ka nošauto suņu īpašnieks nav vis lauku tantiņa, bet gan Teiču rezervāta darbinieks, mednieks. Kādu sodu viņš kā amatpersona un arī kā mednieks saņems par to, ka nav pieskatījis savas citiem dzīvniekiem nāvi nesošās laikas, kuras klejo apkārt? Nebūsim naivi – ne jau pirmo reizi klejojoši suņi tiek nošauti. Arī raksta autors M. Maskoļūns būtu sodāms par suņu nepieskatīšanu, jo, kā pats raksta, "vakarā sune devās pastaigāties, bet tika nošauta 300 m no īpašuma robežas". Ar kādām tiesībām šis kungs atļauj savam sunim klejot apkārt? Tas var gan sakost, gan pārbaidīt bērnus, gan nokost citus dzīvniekus.
Stirnu slepkava
Ko klejojošs suns nodara ziemā? 60. gados bieži bija bargas ziemas, vienā kolektīvu medību objektā Bauskas mežniecības Codes iecirknī martā mežsargs lūdza mani palīdzēt aizsargāt stirnas no suņu uzbrukumiem. Rītā devos mežā, ātri uzgāju svaigas stirnas un suņu pēdas, asinis un netālu atradu svaigi nokosto stirnu. Suņu pēdas veda tālāk – atkal viena nokosta stirna. Tā dažās stundās 1000 ha platībā atradu astoņas stirnas, kas nebija pat ēstas. Suņu pēdas mani aizveda plašos laukos Mežotnes virzienā. Pēc apmēram 1,5 km suņu pēdas mani noveda mājās, kur mani aprēja lielākais no stirnu kodējiem. Vajadzētu suni nošaut, bet to nedrīkstēja darīt. Informēju saimnieci, ka sastādīšu aktu un par katru stirnu būs jāmaksā 200 rubļi. To padzirdējusi, saimniece uzreiz piekrita parakstīt aktu, ka atļauj suni nošaut, kas arī tika izdarīts. Ziema turpinājās, bet stirnas vairs netika plosītas. Dzīvniekam vai cilvēkam ir pilnīgi vienalga, kas viņu sakož – sugas vai bezsugas suns, tieši sugas suņi ir izteikti spēcīgākie savas sugas īpatņi un kā tādi arī nodara vislielāko ļaunumu, ja nav speciāli apmācīti. Runāt un rakstīt var bezgala daudz, bet, ja suņu īpašnieks tomēr zinās, ka medībām aizliegtā laikā, mazuļu audzēšanas periodā ārpus mājām to var nošaut, tad mīluļi tiks labāk pieskatīti. M. Maskoļūns izdomā un agresīvi apvaino medniekus, ka mijkrēslī pat nevarēs pa ceļu pastaigāties ar zirgu. Tas esot bīstami – mednieks, tornī sēžot, var zirgu noturēt par stirnāzi vai alni un izšaut. Raksta autors propagandē kaitīgu viedokli, ka mežā, laukos katrs var darīt, ko grib, un, ja kas notiks, vainīgs būs tikai mednieks. Mednieka uzdevums ir pārliecināties, uz ko viņš šauj. To prasīja, prasa un vienmēr prasīs likums.