Pamestā. 12. Stāsta nobeigums

Toties šīs nedēļas laikā esmu saņēmusi n–tās vēstules no bijušā, kurās viņš skaidro, ka viņa iemīlēšanās citā sievietē bijusi mirkļa aizraušanās. Ka, ieraugot mani kailu cita vīrieša apskāvienos, viņš sapratis, ka es esmu īstā. Lai es viņam piedodot. Ko lai viņš izdarot, lai es piedotu? Vai nākšu ar viņu uz vakariņām sveču gaismā?

 
Es negribu, ne vakariņas, ne bijušā grēku nožēlu. Atbildot uz visām vēstulēm rakstu — lūdzu, liec mani mierā! Rakstu un dusmojos. It kā bijušais būtu vainīgs, ka Marjans man nedod ziņu.

Kārlis vēl pāris reizes sagaidīja pēc darba, tad atstājās. Arī labi! Nu es mēģinu saprast, vai esmu palikusi pie sasistas siles. Es pūlos izdomāt domu līdz galam, bet nekādi neizdodas. Allaž tā doma atsitas pret cerību bluķi — Marjanam noteikti ir jāuzrodas.

Pēc veselas mūžības — nedēļas, kas pielīdzināma turpat vai mūža ieslodzījumam, pa dienu, kad man ir izdevies apmēram vienu stundu nedomāt par poli, es, savām acīm neticot, e–mailā pamanu Marjana vēstuli. Nu es pamirstu un kādu brīdi neveru to vaļā. Kas tur varētu būt rakstīts? Vienkāršs sveiciens no Varšavas? Pieklājīgi vienaldzīga apjautāšanās — kā iet?
 
«Manā dārgā Rīgas karaliene!
Es Tev atradu darbu! Manam labākajam draugam Varšavas vecpilsētā ir restorāniņš, ko apmeklē pārsvarā ārzemnieki. Tu taču varētu strādāt par oficianti? Angļu valodu pārvaldi. Ar ārzemniekiem tiksi galā. Esi skaista. Gan jau arī poļu valodu ātri apgūsi.
 
Nu es Tevi aicinu uz Varšavu. Brauc pie manis dzīvot! Mans dzīvoklis atrodas netālu no tā restorāniņa. Nodarbošanās Tev būs. Tad arī sapratīsim, ko viens no otra un no dzīves gribam.
 
Braucot no Rīgas visu ceļu domāju par Tevi. Arī tagad Tu man neizej no prāta! Es nīkstu ārā bez Tevis! Uzreiz Tev nerakstīju, lai saprastu, cik ilgi Tu paliksi manā galvā. Vakar izstāstīju labākajam draugam. Tas teica, lai neākstoties ar jūtu pārbaudīšanu un saucot Tevi uz Varšavu. Ideālās sievietes tāpat vien pa zemi nemētājas. Es izmantoju situāciju un uzreiz jautāju, vai viņš Tev dos darbu savā restorānā. Viņam kā reiz tagad vajagot jaunu oficianti.

Brauc! Es gaidu!
Tavs zirgu zaglis Marjans.»

Braukt? Tā uzreiz? Visu pamest? Bet ja nu nekas neizdodas? Bet ja nu izdodas! Skat, šis vīrietis uzreiz risina situācijas. Skat, jau uz priekšu izdomājis man nodarbošanos, lai es nenīktu svešā pilsētā. Tāds saprātīgs zirgu zaglis. Ak, vai! Man ir bail! Tā taču pavisam sveša vide! Kā es tur iedzīvošos? Bet ja nu neizdodas?

Rakstu Marjanam īsu atbildi — es padomāšu. Izrādās, padomāt par krasajām pārmaiņām dzīvē ir vēl grūtāk nekā skumt, ka šo pārmaiņu nav. Nu tad lekt vai nelekt?

Atbildi man dod draudzenes Neldas vecmāmiņa, ar kuru man kopš pusaudžu gadiem izveidojušās īpaši draudzīgas attiecības. It bieži vecmāmiņai es stāstīju vairāk nekā draudzenei.

«Ja tu nepamēģināsi, tu nekad neuzzināsi, vai šis vīrietis ir tavs īstais. Vienmēr kaut kas ir jāatdod, lai saņemtu ko vērtīgāku pretī. Brauc un uzzini, vai tas polis ir tavas mīlestības cienīgs! Ne jau ciemojoties to var uzzināt, tikai esot kopā ikdienā.»