Pamestā. 11. Stāsts iz dzīves

Taču vēl kāds vīrietis, proti, Kārlis, nemaz nav mēms un, nepievērsdams uzmanību bijušajam, kā jau kādam kaimiņam svešā kāpņu telpā, pilnīgi neatbilstoši situācijai, jautri iesaucas: «Ak, te tu dzīvo?»

Bijušais draudīgi virzoties Kārļa virziena un savelkot dūres rūc: «Te viņa dzīvo, bet tā nav tava darīšana!»

Kārlis nesaprazdams sacīto, toties novērtējis situāciju kā draudīgu mums abiem, nolemj rādīt, kāds viņš bruņinieks, braši izslejas pretī: «Ko tu te lien! Fiksi taisies ka tiec projām!»

Abi vīrieši kā divi marta runči purns pret purnu stāv manā durvju priekšā, aizšķērsojot ceļu. Abi mirkli klusē pārbaudot viens otra dūšu bez vārdiem, ar bargu grimasi vien pūloties nobaidīt... Toties es apsveru iespējas iešmaukt savā dzīvoklī. Man galīgi negribas redzēt divu tēviņu cīniņu. Es ienīstu agresivitāti. Boksa turnīri TV nav manas mīļākās pārraides. Tāpat es it nemaz nesajūsminos, ka divi veči taisās manis dēl klapēties.
 
Varbūt tomēr derētu pajūsmot? Tā galu galā manā mūžā notiek pirmo reizi! Nu labi, varbūt šī cīniņa rezultāts un norise man būtu svarīgi, ja uzvarētājs uzveltu mani sev uz pleca un knaši stieptu prom uz savu alu, neprasot man atļauju. Es, vērojot cīniņu, vismaz varētu izdarīt secinājumu, kurš no tēviņiem ir stiprāks un veiklāks, tātad vērtīgāks.

Paskatos uz vienu. Paskatos uz otru. Ne viens, ne otrs tēviņš mani nesasita. Abi man ir vienaldzīgi.
 
Apbrīnojumi — cik ļoti es senāk gribēju dabūt atpakaļ bijušo, tikpat ļoti es viņu tagad negribu. Man gribas abus pagrūst, lai ripo pa kāpnēm prom no manas dzīves. Iedomājos, kā es viņus grūžu, bet viņi ar rokām ieķeras kāpņu margās un lūdzas, lai es negrūstos. Skaļi iesmejos. Abi iedomu sāncenši uz mirkli atslābs un paskatās manī.

«Nu labi, kungi, jūs te tieciet galā paši, kam par ko ir kāda darīšana, bet es gribu tikt mājās. Lūdzu, palaidiet!»

Ar karalisku žestu pabīdu abus malā un, cēli atslēdzot durvis, ieeju dzīvoklī. Cenšos aiz sevis durvis vērt ne pārāk ātri un ne pārāk lēni.

Atslēgas mēlīte noklikšķ liecinot, ka esmu drošībā, un nu man uznāk histēriska smieklu lēkme. Smejos līdz asarām. Smiekli mani atsēdinājuši turpat priekšnamā uz grīdas. Plikšķinot ar plaukstām pa grīdu, uztaustu bijušā nomestās atslēgas, kuras tā arī nepacēlu iepriekšējā vakarā. Ko tie gaiļi tur dara kāpņu telpā? Ceļos no grīdas un lūru actiņā.
 
Lūru tā un lūru šitā — neviena nav! Ak, tad nekāvās gan, ja jau nebija skatītājas! Arī labi! Man nebūs jāslauka asiņu traipi savā durvju priekšā.

Ieeju virtuvē. Ieraugu nenovāktos brokastu traukus un manu sirdi sažņaudz skumjas. Marjans! Ak, tu jupis! Atkal skumjas? Ei, jūs tur, augšā, kāpēc atkal man piešķirts pamestās statuss? Paga, paga, es esmu vai neesmu no jauna pamesta? Vai atjājējam un izjājējam promjājot bija pienākums mani ņemt līdz? Vai mans pienākums bija viņu pieķēdēt pie savas gultas? Vai man gluži vienkārši nebija jāielaižas ar Marjanu?

Bet ja es tā nebūtu darījusi, tad tik drīz neuzzinātu, kāds sivēnaste ir mans bijušais, kuram mani vajag tikai tāpēc, ka citam vajag. Tāpat es neuzzinātu, ka spēju būt «ugunīga sieviete». Līdz šim sevi uzskatīju par vidusmēra sievišķi ar vidusmēra seksualitāti. Nekad neviens vīrietis manis dēļ nebija darījis ko īpašu.
 
Mja, mana pašapziņa ir pamatīgi cēlusies. Saslienu degunu gaisā un dodos uz guļamistabu, pa ceļam vilkdama nost un izmētādama apģērbu. Arī pašapzinīgām sievietēm jāizguļas. Miegā laizdamās saņemu rokas kā lūgdamās:

«Mīļie Debesu kancelejas darbinieki, lūdzu, izdariet tā, lai mēs ar Marjanu satiekamies vēl kādu reizi!»

(Nobeigums sekos)