«O, bet es aizvien spēju just viņas smaržu. Sieviete! Dievs ir bijis sasodīts ģēnijs. Mati… Esi kādreiz iegremdējis degunu matu cirtu mākonī un gribējis aizmigt uz mūžiem? Mmm. Kājas. Man vienalga, vai tās ir slaidas grieķu kolonnas vai antīka galdiņa izliektie balsti. Kas atrodas starp tām, tā ir brīvbiļete uz debesīm...» dziļi ievilkdams gaisu caur nāsīm, teica aklais ģenerālis Frenks Sleids filmā «Sievietes smarža».
Als Pačīno par šo lomu saņēma «Oskaru», ASV Kinoakadēmijas augstāko apbalvojumu. Arī jaunajam kolēģim Frenks ieteica meklēt sievieti pēc viņas dabīgās smaržas, jo tā varot atrast nekļūdīgi.
Cik svarīga mums šodien attiecībās ir otra cilvēka dabīgā smarža?
Ja tuvojas svešs cilvēks, vispirms mēs savā zemapziņā noskaidrojam, vai viņš mums nerada draudus. Tātad ieslēdzas pirmais filtrs — draugs vai ienaidnieks. Ieraugot pretējā dzimuma pārstāvi, otrs zemapziņas signāls — šis cilvēks ir vai nav seksuāli pievilcīgs.
Katram mums kritēriji par seksuālo pievilcību ir citādi. Ja arī apziņā tie nav definēti, zemapziņā datu bāze vienalga glabājas, tāpēc mēs ātri varam konstatēt — jā, viņa vai viņš man patīk vai nepatīk. Sākumā pat īsti nezinot, kāpēc patīk vai nepatīk. Lai veidotos tuvāks kontakts, no daudziem atlases kritērijiem ļoti būtiska ir ķermeņa dabīgā smarža. Katram no mums tā ir citāda.