Aivars Ozoliņš: Aprēķina šķiršanās

Rezultātā varam pēc vēlēšanām iegūt valdību, kas būs pat krietni briesmīgāka, nekā pašreizējo zīmē JL, kam pašam var nākties dirnēt bezcerīgā opozīcijā kopā ar promaskavisko partiju radikālāko galu, turpinot lamāt TP, kurai varas vairākumā būtu atmesta otršķirīgas izpildītājas loma.

Visas valdības Latvijā ir bijušas un arī turpmāk būs koalīcijas valdības. JL aiziešana opozīcijā rada ērmotu situāciju, ka vēlēšanu pirmīt minēto iznākumu var novērst vai vismaz sarežģīt tikai gadījumā, ja JL un promaskaviskās partijas kopā iegūs pusi vietu Saeimā. Tad otrai pusei, kurā pošas dominēt «zaļie zemnieki» ar Ventspils nokopēju Aivaru Lembergu, var neizdoties salīmēt kopā vairākumu bez JL. Lieki piebilst, ka PCTVL un tās klonētie satelīti no šīs krīzes noteikti neko nezaudē un var tikai iegūt. Promaskaviskā bloka panākumus veicinās arī TB/LNNK «patriotiski» populistiskās ietekmes pastiprināšanās uz Aigara Kalvīša sarukušo valdību.

Neobligātas nejaušības un reizē fatālas nenovēršamības iespaids, ko atstāj šī valdības krīze, acīmredzot liecina, ka tā nav vis kādu piepešu un nejaušu lēmumu izraisīta. Acīmredzot JL bija principiāli izlēmis sagaidīt vēlēšanas opozīcijā, un TP bija tikpat principiāli izrēķinājusi, ka tas der arī tai. Tikai tā var izskaidrot gan vienas, gan otras partijas itin kā saskaņoti iracionālo, politiski neloģisko rīcību.

JL vadoņa Einara Repšes pēkšņais «dāsnais» piedāvājums «kļūdainajam» Kalvītim izvēlēties starp viņa un Šlesera partiju nav samērīgs ar iemeslu — Ekonomikas policijas sākto kriminālprocesu par iespējamajām nelikumībām ES līdzekļu piešķiršanā JL partijas biedra uzņēmumam. Turklāt JL tikai pakāpeniski nonāca pie formulējuma (un varbūt apjausmas), ka «izvēlēties» par labu JL Kalvītim nozīmē prasīt LPP ministru demisiju. Tā kā prasīt bērnu ministra Baštika atlaišanu tāpēc vien, ka JL pārmet viņa partijai korupciju, būtu dīvaini, tad — vismaz iekšlietu ministra demisiju. Taču, tā kā Jaundžeikara «politisku pasūtījumu» policijai vērsties pret ekonomikas ministru Krišjāni Kariņu publiski pierādīt nevar, tad «pilnīgs pamats pieprasīt iekšlietu ministra demisiju» (Repše) ceturtdien bija jau kāda pērn kukuļdošanā pieķerta Ekonomikas policijas darbinieka paaugstināšana amatā. Skandalozs gadījums, protams, taču ceturtdien šis policists «iesniedza atlūgumu», un turpināt prasīt no premjerministra tik radikālu «izvēli» vairs nebija loģiski. Tik un tā JL paziņoja, ka «mūsu kompetence ir cauri».

Savukārt TP un Kalvītis, kam it kā būtu visvairāk jāuztraucas par valdības stabilitāti, ceturtdien pēc tikšanās ar prezidenti vēl gan burkšķēja, ka mēģināšot «viņus» pārliecināt «padomāt par valstiskām interesēm», taču JL ministru amati kuluāros tobrīd jau tika dalīti starp palicējiem, paturot kādu rezervē arī opozīcijas TB, un tika shēmots, kā visus sešus vai piecus (ja kāds no JL ministriem piekristu palikt) plus satiksmes ministru tūlīt un reizē apstiprināt Saeimā. Pēdējās dienas, kamēr JL nepārprotami gatavoja savu aiziešanu, Kalvītis nepalaida garām nevienu iespēju to veicināt. Līdzko kriminālprocess, tā premjerministrs paziņo, ka tā ir «politiskā korupcija», par ko ministram Kariņam var nākties atkāpties. Līdzko Repše pieprasa «izdarīt izvēli», Kalvītis atbild ar plašām spekulācijām par Kariņa it kā sadalītajiem 12 miljoniem, ko nodokļu maksātājiem, ej nu sazini, varbūt varot nākties atmaksāt. Un pa virsu vēl nolamā ministru par to, ka viņš nav iztapis Lemberga kaprīzei prasīt Ojāra Grinberga personas kodu.

Valdības vadītājs, kam rūp valdības saglabāšana, nerīkotos kā provokators. Taču Kalvītis vēl decembrī izprovocēja Repšes aiziešanu no valdības, publiski izpauzdams, ka par viņa darījumiem ir ierosināts kriminālprocess (kas nu jau četrus mēnešus nav pavirzījies uz priekšu).

Jūrmalas kukuļdošanas skandāls nogrāvis TP «reitingu» līdz 6–7 procentiem, un partija varbūt izlēmusi, ka turpināt spārdīt koalīcijas partneri ir bīstamāk nekā opozīcijas partiju. TP laikam cer atkārtot izrāvienu, kāds tai izdevās pēdējos mēnešos pirms šīs Saeimas vēlēšanām. Taču toreiz tas izdevās, iznīcinot koalīcijas partnera un premjerministra partiju «Latvijas ceļš».

JL droši vien cer atkārtot iepriekšējās vēlēšanās izdevušos «jaunā, godīgā spēka» uzbrukumu «zagļiem un blēžiem», lamājot «Hūtainā, Atslēdznieka un Mākoņtēva» valdību. Taču pats ir gana pasēdējis šīs valdības krēslos un pirmītējo svaigumu piedāvāt vairs nevar.

Šī visdīvainākā valdības krīze atjaunotās Latvijas vēsturē var dārgi maksāt ne tikai abiem aprēķinātājiem, ja tie būs pārrēķinājušies.