Pamestā. 10. Stāsts iz dzīves

Pagriežu vizītkarti otrādi cerībā, ka otrā pusē varbūt būs daudz izsmeļošāks izklāsts, kas ir Kārlis un par ko viņš atvainojas. Un kāpēc — dziļi? Pilnīgi pietiktu, ja atvainotos sekli. Es tik vai tā nespēju izskaitļot, kas tas ir par Kārli.
Zvanu visu zinošajai draudzenei Neldai. Nelda vienā elpas vilcienā spēj pateikt tik daudz vārdu, cik es nespēju izdomāt tai pašā elpas vilcienā:

«Kur tu esi pazudusi jau divas dienas? Es jau gribēju zvanīt uz morgiem. Un kur tu pazudi no tās pirts? Mēs ar Jāni un Kārli tevi visur izmeklējāmies. Tad nospriedām, ka tu jau esi liela meitene un būsi mācējusi saglabāt savu dzīvību un veselību ceļā uz mājām. Kārlis atzinās, ka tu esot aizskrējusi prom, jo viņš esot nesmuki uzvedies un tevi aizvainojis.

Viņš mums pilnas ausis piedziedāja, cik tu ugunīga sieviete. Viņš tikai, muļķis, nav bijis spējīgs to uzreiz novērtēt. Tagad viņš dēļ tevis bez prāta un izprasīja man, lai pasaku, kur tu strādā. Kur tu dzīvo, es bez tavas atļaujas neteicu un tavu telefonu arī nedevu. Pasaki, ka es pareizi darīju!

Tu zini, Jānis man uzdāvināja baigi seksīgās biksītes — trīsstūrīši sasienami ar lentām. Kā tu domā, ko tas varētu nozīmēt?»

Nelda ievelk nākamo elpo, lai turpinātu mani apšaudīt ar jaunākajām ziņām. Es mudīgi pamanos iestarpināt: «Paldies tam Kārlim par to, ka tieši tā uzvedās un sadusmoja mani.»

«Kāpēc, kāpēc tu tā saki?» ziņkārojas Nelda.

«Ja es nebūtu naktī skrējusi prom no pirts, nebūtu satikusi brīnišķīgāko vīrieti savā mūžā. Īstenībā man būtu Kārlim jāsūta ziedu pušķis.»

«Jāā? Nu pastāsti, pastāsti, kas viņš ir un kur tu viņu satiki?»
Man it nemaz negribas draudzenei stāstīt par to, kas ar mani noticis. Man arī nebūtu vārdu, kas būtu cienīgi paust skaistos notikumus. Man šķiet, ka izstāstīts mans piedzīvojums zaudētu savu spozmi.

«Es vairs nevaru runāt!» strupi pārtraucu sarunu.

Tātad es noskaidroju, kas ir Kārlis. «Dziļā atvainošanās» mani tā kā mulsina. Iegrimusi pārdomās, aplūkoju puķu pušķi. Tas ir gaumīgs ar gandrīz caurspīdīgiem viegli violetiem orhideju ziediem — trausliem un indīgiem reizē. Vai tas būtu kāds mājiens vai arī tieši šis bija dārgākais pušķis veikalā? Ievietoju pušķi vāzē un aizmirstu par to.

Atceros tikai tad, kad, izgājusi no darba, ieraugu ielas malā pompozo BMW un Kārli, kas lec ārā no sava autiņa, ar plašu žestu ver vaļā pasažieru durvis un aicina mani iekāpt. Es jūtos un laikam arī izskatos kā ar aukstu ūdeni aplieta. Nu kas te notiek?! Paskatos uz debesīm un nomurminu:

«Katrā ziņā paldies! Bet vai, lūdzu, nevarētu, lai tie puiši nāk, ievērojot zināmu distanci? Es taču sajukšu prātā! Neesmu attapusies no Marjana. Man taču ir jāpadomā!»
Pēdējo teikumu par padomāšanu pateicu pārāk skaļi. Kārlis steidzīgi kā taisnodamies iesaucas: «Lūdzu, lūdzu! Padomā, ja tev vajag! Tikai atļauj man aizvest tevi uz mājām!»

Hm, man prasa atļauju? Ok, ja pret mani izturas kā pret karalieni, tad tēlošu ar’ karalieni. Būšu trausla, indīga un apbrīnas vērta gluži kā orhidejas, kas palika uz mana darba galda. Cik viegli to darīt, ja objekts nav pielaists tuvu klāt sirdij! Tiklīdz kāds iekrīt sirsniņā, tā izput visa tēlošana — gribas būt īstākai par īstu.

Eleganti kāpju šikajā autiņā un ļauju, lai mani «paved mazu ceļa gabaliņu». Mani ne tikai aizvizina, bet ar sunisku iztapību pavada līdz dzīvokļa durvīm. Bet pie tām stāv mans bijušais…

(Turpmāk vēl.)