Dzīvojot paralēlas dzīves - «The Prodigy»

Pareizais balanss

Tumšādainais «The Prodigy» vokālists uzsver, ka ne par kādu grupas pagurumu nevar būt ne runas – viņi paši jūt, ka ar katru tūri kļūst vēl enerģiskāki. «Iespējams, ka beigu beigās vienkārši eksplodēsim,» viņš smej telefona klausulē. «Šis grupai ir lielisks laiks, jo esam veikuši veiksmīgu tūri pa dzimto Lielbritāniju un pēc koncertiem Amerikā un Austrumeiropā strādāsim studijā ar jaunām dziesmām. Jaunais albums gan varētu iznākt ne šogad, bet nākamā gada sākumā noteikti.»

Maksims grupā nav galvenais radošais spēks, taču viņam atvēlēta sava loma arī studijā. Kā viņš pats saka, galvenais viņa pienākums ir «izstrādāt dažādus vokālos stilus un iedvest tajos enerģiju». Tā kā «The Prodigy» iztiek bez viesproducenta pakalpojumiem, visu trīs dalībnieku paveiktajam esot ļoti liela nozīme dziesmu tapšanā.

Grupa gan vairs nav tajā stadijā, kad visi spēki tiek atdoti tikai studijas darbam vai nemitīgiem koncertiem. «Man tikpat svarīga ir kļuvusi ģimenes dzīve, tāpēc dzīvoju tādas kā paralēlas dzīves – atrodu harmoniju starp grupas aktivitātēm, savu solodarbu un ģimeni,» viņš stāsta. «Es nogurtu, ja manā dzīvē būtu tikai «The Prodigy», jo man ārkārtīgi svarīgi ir arī pastrādāt pašam pie saviem ierakstiem, mierīgi mājās pagleznot un pabūt kopā ar sievu un saviem diviem puikām.»

Viņš uzsver, ka dzīvē galvenais ir atrast pareizo balansu starp visām lietām, ko dari, un tad arī neradīsies nevajadzīgas problēmas, ar kādām bieži saskaras daudzas skatuves zvaigznes.

Tagadne un nākotne

Savs laiks Maksima dzīvē tiekot atlicināts arī draugiem. Taču kļūdās tie, kuri padomā, ka viņa draugi noteikti ir mūziķi no citām grupām. «Man nav neviena drauga no mūzikas aprindām,» viņš atzīst. «Daudzi no viņiem domā, ka ir mani draugi. Taču es viņus drīzāk uztveru kā labus kolēģus. Man nepatīk apgrozīties tā sauktajās mūziķu aprindās, tēlot baigo slavenību. Tas nav vajadzīgs, jo tādējādi arī rodas daudzas problēmas.»

Par saviem īstajiem draugiem viņš sauc kādus piecus vai sešus cilvēkus, kurus pazīst jau kopš 13 gadu vecuma. Tikai viņi varot būt īsti draugi, jo daudzi citi, kuri uzdodas par draugiem, ar viņu nemaz nerunātu, ja viņš nebūtu daļa no «The Prodigy»...

Kīts (tāds ir Maksima īstais vārds) uzauga Pīterborovā, kas atrodas Kembridžšīrā Anglijā, un par savu pagātni runā diezgan nelabprāt. Ne jau tāpēc, ka kaunētos no tās, bet tāpēc, ka dzīvo šodienai un nākotnei, bet pagātnē neesot gandrīz nekā tāda, ko viņš atcerētos ar sajūsmu. Viņam nekad neesot bijusi pieņemama nedz britu izglītības sistēma, nedz diezgan pazemojošie darbiņi, kas tiek piešķirti jauniešiem, kuri vēlas nopelnīt kaut nedaudz naudas. Vienīgais, ko viņš atceras ar smaidu, ir savas pirmās MC (repera) uzstāšanās 14 gadu vecumā, ietekmējoties no desmit gadus vecākā brāļa. «Es ātri vien nolēmu doties uz Londonu un piedalīties tā sauktajās reperu vārdu kaujās,» viņš stāsta. «Tagad es to vairs nevarētu izdarīt, jo vairs neesmu tik labs! Bet tolaik biju ļoti spēcīgs konkurents. Šobrīd es vairs neuzskatu sevi par tipisku reperi, jo meklēju aizvien jaunus stilus, pieeju darbam izteikti radoši.»

Nav gan mainījusies viņa pieķeršanās Londonai, lai gan tagad viņš kopā ar ģimeni dzīvo piepilsētā. «Es nodzīvoju pašā Londonā daudzus gadus, un man tas bija līdz kaklam,» viņš neslēpj. «Tur, kur dzīvoju tagad, ir daudz mierīgāk. Lai gan man ik pa laikam nepieciešams atgriezties burzmā. Manas mīļākās pilsētas ir Ņujorka un Tokija. Ārkārtīgi patīk tā enerģija, ko rada daudzie cilvēki ielās.»

Uz ielas nepazīst

Maksims, šķiet, tiešām atradis pareizo balansu starp skatuvi un privāto dzīvi un, pateicoties savai noraidošajai attieksmei pret bulvāru presi un dažādiem mūziķu saietiem, var atļauties brīvi pastaigāties pa ielu kopā ar savu ģimeni. «Cilvēki mani uz ielas nepazīst,» viņš saka. «Nesen devos brīvdienās uz Āfriku, un viens no maniem draugiem teica – o, tev tur jāuzmanās, jo cilvēki tevi noteikti pazīs! Es viņam atbildēju – klausies, mani nepazīst Anglijā, kādēļ lai mani pazītu Āfrikā?»

Draugam tiešām nav izrādījusies taisnība – Kenijā Maksims varējis justies absolūti brīvi. Viņš pats to izskaidro tā, ka uz skatuves viņa tēls ļoti atšķiras no tā, kāds viņš ir reālajā dzīvē. «Kad esmu uz skatuves, tad izlieku visu savu enerģiju, un privātajā dzīvē varu būt absolūts miera iemiesojums,» viņš piebilst.

Viņš ir pārliecināts, ka viņu noteikti nepazītu uz ielas arī Latvijā, lai arī pie mums tumšādaino cilvēku ir krietni mazāk nekā Anglijā. Patiesībā Maksims Latvijā jau ir paviesojies ar savu soloprojekta grupu, tikai pats to īsti neatceras. «Dažreiz tas ir traki – mēs esam bijuši tik daudzās vietās, ka atmiņu klikšķis notiek tikai tad, kad ierodies konkrētās valsts lidostā,» viņš atzīst. «Turklāt publika visur ir diezgan līdzīga – tā ir mūsu, «The Prodigy» publika, kurai patīk izārdīties, un tad vairs nav svarīgi, kurā valstī tu īsti atrodies.»

Un tomēr – «The Prodigy» Latvijā būs pirmoreiz, kas ir svarīgi tieši mums. Daudziem no mums. Tāpēc par biļetēm uz 4. maija koncertu jāpadomā laikus, jo Ķīpsalas halle nav bezizmēra.

Viedoklis

Uģis Polis, «Eiropas hitu radio» vadītājs un kādreiz lielākais «The Prodigy» popularizētājs Latvijā:

Pagaidām neesmu ieplānojis apmeklēt koncertu Rīgā un nebiju arī uz viņu uzstāšanos pagājušogad Viļņā, jo es nevaru atrast nekādu motivāciju. Man šķiet, ka «The Prodigy» un 2006. gads vairs neiet kopā. Bet pieļauju, ka koncerts Rīgā būs labs, jo četras dienas pirms tā viņi uzstāsies festivālā «Mayday» Vācijā. Ja jau viņus tur akceptē arī 2006. gadā, tad grupai joprojām jābūt noteiktam līmenim.

Taču ir lieki runāt par grupas ietekmi mūsdienās, jo viņus nevar ieraudzīt nevienā no topiem – ne klubu, ne komerciālajos. Viņi ir kā tāda pagātnes ikona, pret kuru šī gadu tūkstoša poppaaudze izjūt cieņu. Šī paaudze ir dzirdējusi nostāstus par «The Prodigy» ziedu laikiem, un ar to pietiek, lai redzētu grupu dzīvē.