Vientuļā vilcene Inta Fogele

Tieši ar likteņa doto iespēju piedzimt Ūdensvīra zīmē Inta Fogele, aģentūras Mis Latvija direktore, skaidro savu maksimālistes dabu. Viņai tuvi nākotnes pareģa Globas izteikumi par Ūdensvīru kā nākotnes zīmi, kam dota iespēja šodien darīt un domāt par to, ko lielākā daļa sabiedrības sapratīšot tikai pēc simts gadiem. Tāpēc viņa bieži jūtas nesaprasta, lai gan ir ļoti komunikabla. Viņai patīk tie, kam ir humora izjūta, elastīga domāšana un spēja piemēroties jebkurai videi un situācijai. Viņas cilvēki, lai kā mesti, vienmēr kritīs uz ķepām. Arī viņa pati visbiežāk krīt uz visām četrām, lai gan sasisties mēdz pamatīgi. Inta sevi neuzskata par tipisku piecdesmitgadnieci (apaļā jubileja viņai būs 2007. gada 21. janvārī!), bet tas nenozīmē, ka viņa vienmēr ir opozīcijā sabiedrībai. Inta perfekti pārzina etiķeti un sabiedrībā pieņemtās normas, tomēr ikdienā, ja situācija un vide to neprasa, nestaigā kostīmiņā un laiviņās, kā tas būtu pieņemts aģentūras direktorei. Protams, viņa neiebrauks ar skrituļslidām pilsētas domē uz tikšanos ar oficiālām personām, bet pa Vecrīgas bruģi, kur viņas birojs, nestaigās ar augstiem papēžiem, jo tas, viņasprāt, ir neracionāli.

Inta ir cilvēks, kuru grūti pārtraukt. Tāpēc ļāvu viņai runāt pašai, ar jautājumiem vien atgādinot tēmu. Tomēr zinu, ka tā sirds daļa, kur slēpjas viņas vientuļais vilks, saukts ES, nav atslēdzama. Viņai patīk palikt mazliet mīklai. Varbūt dzīves plēsto brūču dēļ. Bet es, viņā klausoties, domāju - cik ļoti mēs visi nākam no bērnības un jaunības.

Divas vien viena otrai

«Man jāatzīstas, ja nebūtu mammas atbalsta, es nevarētu darīt savas lietas. No manis mājās nav pilnīgi nekādas jēgas, es neesmu mājas cilvēks. Man var būt visādas perturbācijas, bet, kad ir slikti, bāzes placdarms man ir pie mammas. Mēs reāli tikai divas arī esam viena otrai! Mana mamma ir no bērnu nama, tāpēc asinsradinieku faktiski nav. Viņa ir adoptēts bērns, tagad saimnieko savu audžuvecāku īpašumā. Lai gan mamma ir meklējusi savas saknes, noskaidrojies vien tas, ka viņa atrasta Majoros, nolikta pie Benjamiņu nama skaistajiem metāliskajiem vārtiem. Audžumāte paņēma viņu no bērnu nama maziņu. Bet vienalga mammai bija grūta bērnība, jo audzināta viņa tika ļoti stingri. Tikai es kā mazbērns biju palaista vaļīgāk.

Tēva saknes ir Latgalē - septiņu bērnu ģimenē. Es piedzimu Rīgā, esmu vecākiem vienīgais bērns, tiku audzināta stingri un askētiski. Ja mājas darbos bija kļūdas vai tintes plankumi, burtnīca tika saplēsta un man lika visu pārrakstīt. Spēlēju klavieres, tiku vesta uz baletskolu, bet vispār biju slimīgs un izstīdzējis meitēns. Vēlāk skolā man bija stress, jo biju otra garākā klasē, un toreiz nebija laiki, kad tas skaitījās stilīgi. Pamatskolā Teikā biju sevī ierāvies bērns un jutos vientuļa. Atceros pamatskolas laika pārdzīvojumus, ka meitenēm klasē bija neilona zeķes, bet es - ar kokvilnas zeķēm. Man tas uzdzina kompleksus, lai gan materiālie apstākli mums bija labi - divstāvu māja un mašīna.

Kad mamma ar tēti pašķīrās, to laiku, kamēr mammas personīgā dzīve nostabilizējās, abas pavadījām ceļasomu režīmā. Vēlāk mammai uzradās draugs, kurš kļuva par otro vīru. Atceros - viņi atbrauca pie manis ar mašīnu uz laukiem, kur biju vasarā, un es to mašīnu šausmīgi gribēju! Laikam jau tad manī bija maza sievietīte, jo sapratu, ka kaut kas jādara lietas labā, lai viņiem viss labi sanāktu, tāpēc ar plaukstas lieluma lupatiņu pa kluso metos mazgāt to moskviČu. Labi, ka manas pūles tika saprastas. Šis cilvēks, tāpat kā mans tēvs, diemžēl jau ir miris, bet man prieks, ka viņš mammai daudzus gadus bija stabils balsts.

Tagad mamma saimnieko pa māju kopā ar suni Rembo - viņi viens otru visu laiku pieskata. Mazbērnu nav. Nevis tāpēc, ka nevarētu būt, bet ar tādu dzīvesveidu kā man tas nav iespējams. Nenožēloju, jo negribu, lai man kādreiz iemet sejā: es tev neuzprasījos. Mamma viennozīmīgi ir mans absolūts pamats. Viņa ir cilvēks, kam visvairāk esmu darījusi pāri, negribēti gan, bet tā sanācis, tomēr mamma ir mamma. Viņai esmu tikai bērns. Maziņš bērns, kam vajag aizbāzt sedziņu, un nedod Dievs, ja aiziešu pie ledusskapja un paņemšu ne to, kas paredzēts. Taču viss notiek ar labdabīgu rūkšanu, jo viņa zina, ka ir man nepieciešama.«

Bēgšana un atgriešanās

«Mainot dzīvesvietas, sāku mācīties Šampēterī - atnākot no mācību kvalitātes ziņā spēcīgākas skolas uz vājāku, kļuvu par labu skolnieci. Tā kā spēlēju klavieres, tiku skolas ansamblī un no pelēkās peles kļuvu par nosacītu staru, jo skolas ansamblī spēlēt - tas jau bija kaut kas! Manī pamodās interese par žurnālistiku, spēlēju šahu. Lielas ziepes netaisīju. Simpātijas toreiz tika paustas, stundām runājot pa telefonu. Viņš bija sliņķis un sauca mani par pūcīti. Izlaidumā pastaigājāmies, rociņās sadevušies, bet līdz skūpstiem netikām — tādas domas neradās. Jau tas bija satraucoši, ka bijām sadevušies rokās. Man bija zeltīti balta mežģīņu blūzīte un, kā mamma vēl tagad uzskata, manam vecumam pārāk sarežģīta frizūra. No skatuves visiem spēlēju Oginska Polonēzi.

Kad sekoja 2. vidusskola, nokļuvu grāvja otrā pusē. Skola bija centrā, un man vienīgajai bija mati pāri pusmugurai, tāpēc visi man pievērsa uzmanību. No šīs klases vēl arvien esam brigāde, kas kontaktējas. Skolā bija estrādes ansamblis, kur fiksi iefiltrējos, skolas koris, kur dziedāju, bet tad radās interese par puišiem un sākās lielie emocionālie padsmitnieka mīlestības uzplūdi. Jau devītajā klasē iepazinos ar puisi, kurš tikko bija beidzis vienpadsmito - viņš vēlāk kļuva par manu pirmo vīru. Viņš mani uzlūdza dejot un prasīja telefonu numuru. Es teicu - iedošu mammas darba telefonu... Viņš nosprieda, ka es par viņu ņirgājos, bet man šķita normāli, ka puisis piezvanīs mammai un sarunās ar mani tikšanos, jo mājās telefona nebija. Viņš man nāca pretī uz skolu, bet drīz aizgāja armijā. Lai gan sarakstījāmies, ieskatījos savā klasesbiedrā, simpātijas bija abpusējas. Nu bija vējš vītolos, jo 11. klasē aizbēgu no mājām. Tāpēc ka mamma baidījās, ko teiks kaimiņi, bet es biju kareivīgi noskaņota, acis pilnas ar mīlestību. Tā kā abas mammas nebija sajūsmā par mums, evakuējamies uz Krimuldu, kur dzīvoja puiša vecmamma. Viņa pret mums izturējās pozitīvi, braucām uz skolu Rīgā, kamēr neiejaucās mans īstais tēvs. Būdams cilvēks ar sakariem, viņš sakārtoja jautājumu tā, ka puisis nepabeidza vidusskolu. Viņam 23. maijā palika astoņpadsmit - paņēma armijā uzreiz pēc dzimšanas dienas un aizsūtīja uz Krieviju. Es vēl pāris reizes braucu uz armiju, bet tur bija maz no tās romantikas, kas Siguldas ielejās. No armijas atnāca tas pirmais puisis, un viss beidzās tā, ka nu esmu Fogele. Uzreiz pēc vidusskolas Ziemassvētkos apprecējos.

Man tik šausmīgi patika, kā izklausās Inta Fogele! Visas kombinācijas, kuras bija pirms vai pēc tam, manai ausij nelikās tik tīkamas, es šo brendu nekad nemainīšu. Uzvārds gan nebija iemesls, kāpēc es pirmo reizi apprecējos. Abi strādājām VEFā, staigājām pa diskotēkām un dzīvojām pie manas mammas. Kad sākās mēģinājumi regulēt manas darbības, es teicu: man tagad ir vīrs!

Tēvs gribēja, lai studēju, ko es savukārt nemaz negribēju. Tomēr viņam par prieku sakostiem zobiem iestājos Ķīmijas fakultātes vakara nodaļā, lai gan skolā ķīmijā man bija pēceksāmens, es ienīdu ķīmiju un ienīstu to vēl tagad. Gribēju uz žurnālistiem, bet tēvam bija strikta nostāja - kas tas par darbu! Tagad domāju, ka, ņemot vērā manu komunikabilitāti, no manis būtu iznākusi neslikta žurnāliste.
VEFā strādājām pie konveijera uz izstrādi. Pelnīju salīdzinoši lielu naudu, un, lai gan nebija tehniskas izglītības, visu atcerējos mehāniski. Tad apguvu arī to, ko nozīmē mēneša plāna raušana - tas noteikti ir atstājis ietekmi uz manu veselību, jo tās bija negulētas naktis. Jo vairāk pelnīju, jo vairāk zuda interese par ķīmiju, un studijas beidzās.

Spītīgā laušanās ar sevi

«Kad uzņēmumā sākās izmaiņas, strādāju Sociālās nodrošināšanas ministrijā un psihiatriskajā slimnīcā par sanitāri uz pusotru slodzi. Sākumā aizgāju vien paskatīties, ko tas nozīmē, bet manī vienmēr bijusi spītība - ja es no kaut kā baidos, tad man raksturīgi sevi lauzt. Pazīstams cilvēks strādāja tur apsardzē un palīdzēja iekārtoties. Tur labi maksāja, un man ļoti noderēja austrumu cīņas - strādājot VEFā, gluži netīšām biju sākusi ar tām nodarboties. Tai laikā tiku pie otra vīra, lai gan ar pirmo nodzīvojām vairākus gadus. Tas, ka visu laiku bijām kopā - darbā, atpūtā, mūsos radīja neapzinātu vēlēšanos distancēties, bet nemācējām to izdarīt. Es apzināti sāku radīt provokatīvas situācijas, kas viņā varētu izraisīt negācijas - es vēl līdz šim tā daru! Man pašai tas ne sevišķi patīk, bet, ja gribu tikt no cilvēka vaļā, radu situāciju, lai viņam rastos naids pret mani. Es nevaru otram pateikt: ejam katrs uz savu pusi; es provocēju vēlēšanos iet prom.

Otrais vīrs bija no biznesa sfēras, un mūsu zobusāpes bija tādas, ka es vienalga gāju, uz deguna krizdama, divos darbos, uz treniņiem un reizēm tuscjos. Tas taču nevienam normālam vīrietim nepatīk. Viņš grib, lai sieva ir mierīga, lai ar viņu var iziet sabiedrībā, bet es tai laikā biju vienīgā sieviete austrumu cīņu grupā... Tā kā toreiz radās aizvien vairāk kreiso instruktoru un pagrīdes grupu, man piedāvāja strādāt milicijas orgānos, kas bija vienīgais ceļš, lai sieviete varētu trenēties. Es vienā dienā rezko nogriezu, bet tā vēl joprojām ir mana sirdslieta, jo cilvēks, kas kādreiz vadīja grupu, iemācīja ne tikai fizisko pusi, bet arī domāšanu un spēju savākties ekstremālās situācijās. Protams, vēlāk tā atspere laižas vaļā, bet ja ir situācija, kad strauji jāpieņem lēmumi, nedrīkst psihot, puņķoties un iet pa gaisu.

Jā, esmu arī aizturēta par fiziska spēka pielietošanu, vienreiz pat dabūju maksāt finansiālu kompensāciju vīrietim, kuram biju nedaudz sašķaidījusi degunu un roku. Viņš viena no Rīgas centra parkiem piesējas, bet mēs palikām katrs pie sava viedokļa.»

Biznesmenes gars

«Bija laiks, kad vasarās strādāju Jūrmalas ekskursiju birojā un tirgoju ceļazīmes. Man bija sava būda, un man tas dikti patika. Tie bija padomju laiki, kad dažādi bosi gribēja braukt uz izciliem kūrortiem. Tā kā bija jāpārdod ceļazīmes arī uz nepopulārām vietām, bosam teicu: brauksi ar sievu un bērniem uz Sočiem, bet par to paņem desmit ceļazīmes strādniecēm vai apkopējām uz Ukru ciematu Pampāļu pagastā. Tas nebija mans bizness, jo strādāju uz izpeļņu, bet sadibināju sev labus kontaktus. Tad toreizējais jaunatnes eksperimentālais centrs, aicinot Jūrmalas ekskursiju biroju kā sadarbības partneri, organizēja kārtējo festivālu VEF kultūras pilī. Uz to nevarēja pārdot biļetes, tad nu es pēc savas shēmas apzvanīju rūpnīcu bosus un norealizēja lērumu biļešu īsā laikā. Tas radīja Rīgas eksperimentālā jaunatnes centra toreizējās vadības pozitīvu neizpratni, un viņi mani uzaicināja pie sevis, sāku strādāt par administratori. Tur 1988. gadā organizējām pirmo «Mis Rīga» konkursu, lai gan man toreiz vairāk pie sirds gāja austrumu cīņu festivāls - tā organizatore biju es!

Jutos ka dinozaurs ari rokeru un vējabrāļu kustībā. Spilves lidlaukā noorganizēju «Rokeri 90», kas man radīja lielāku gandarījumu nekā viens otrs no Mis konkursiem. Lai gan gāza lietus, Spilves lidlauks bija pilns. Bija brauciens cauri pilsētai, brezenta teltis, putras, tika uzņemts kinožurnāls. Starp citu, atceros, kad biju pavisam maza, mans īstais tēvs bieži laboja mašīnu. Mamma man stāstīja, ka reiz, ar mašīneļļu nosmērējusies, esmu lepni ienākusi istabā un stāstījusi viņai par autodetaļām. Man šķiet, ka mani jau tad vilka uz tehniku... Savukārt ar mammas otro vīru izbraukājām visu Kaukāzu, Gruzijas karacelus. Tā kā viņi bija automotoklubā, es kā stūrmanis piedalījos dažādās neprofesionālās autobraucēju sacensībās. Karti lasīt man nav grūti - tā tās manas sirdslietas salikušās kopā.

Kad mums pajuka attiecības ar otro viru, Padomju Savienību izbraucu krustām šķērsām, nodarbojos arī ar citām lietām. lepirku gan aparatūru, gan tehniku, gan tirgoju kūdru. Kā vēsturisku relikviju esmu saglabājusi līgumu ar hieroglifiem un manu zīmogu un parakstu apakšā, ko noslēdzu, pārbraucot Ķīnas robežu bez vīzas. Cementa rūpnīcā, no kuras Ķīnas virzienā veda preci, mani iekrā-mēja Kamazā starp diviem cementa maisiem, pārveda pāri, un tur jau mani gaidīja cilvēki, ar kuriem iepriekš biju sazvanījusies. Mēs uztaisījām tūrisma apmaiņas firmas, un mūsējie brauca pēc bērnu precēm, kas toreiz bija deficīts. Tad vēlāk no Japānas tika dzītas iekšā automašīnas. Tas bija ļoti labs bizness, pēc tam aizgāja tehnika un tehnoloģijas. Datorblokus lika kopā un tirgoja uz Krieviju, divas Krievijas televīzijas un vēl dažas no mūsu struktūrām no manis pirka aparatūru. Tas bija laiks, kad kopā ar nu jau mirušo Anrē kundzi tiku atzīta par vienu no gada veiksmīgākajām sievietēm biznesa. Tai laika an braucam uz Maskavu ar Jumpravu, ar Uga Rūķīša tērpu teātri. Tas savukārt bija dzīvais nervs.»

Direktores amatā

«Pirmā doma par Mis konkursiem Latvijā radās, nejauši Polijas televīzijā pamanot Mis konkursu. Kad «Forums» veidojās par holdinga kompāniju, manī investēja diezgan daudz līdzekļu. Es tiku sūtīta pa pasauli vākt informāciju, kas, kur, kā notiek, tāpēc nodibināju dažādus starptautiskus kontaktus. Pateicoties tā laika iestrādēm, man tagad ir 63 starptautisko konkursu licences, kaut gan normālās valstīs organizatori lepojas ar to, ka viņiem ir divas, trīs. Toreiz mani pat caur Izglītības ministriju kā speciālisti sameklēja, lai es organizētu starptautisko Mis konkursu Vladivostokā. Dzīvoju mājās pie viņu kultūras ministres, man bija piestellēts šoferis, pirms konkursa ari apsardze. Kotedžā okeāna krastā, kur dzīvoju, naktī pirms konkursa bija izsisti stikli, un vietējie mani paņēma aiz krāgas: ja nevinnēs vietējā meitene, es neaizbraukšu...

Kad katrs «Foruma» tausteklītis sāka funkcionēt pastāvīgi, radās dažādas struktūras, bet es paliku ar starptautiskajiem kontaktiem, manī investētajiem līdzekļiem, informāciju, kas ar šiem konkursantiem notiek citur. Tāpēc arī tagad ir šis pasākums, kas vieniem patīk, otriem nepatīk. Bet es saku: ja nepatīk, pārslēdz citu programmu...

Ja man kāds toreiz būtu pateicis, kas notiks ar Vecrīgu, es nezinu, vai būtu gājusi iekšā telpās, kur atrodas «Mis Latvija» birojs. Pirms tam tur bija lombards. Telpas remontēju kā sev. Tagad tur jūtos kā meitenes «Mis Pasaule» konkursos. Pie manis nevar atbraukt, bieži vien ir tā, ka es netieku ārā no biroja, jo zvana un zvana. Domāju, ko darīt, jo birojs kā tikšanās vieta sāk zaudēt savu funkciju. Pirms uzstāšanās telpas tiek pārvērstas par ģērbtuvi un grimētavu, reizēm arī par viesnīcu. Man bieži izteikti piedāvājumi pārdot brendu. Esmu teikusi - OK! es pārdotu, bet... ārpus Latvijas zina Intu. Pirms pāris gadiem starptautisko konkursu asociācija atzina, ka esmu otra labākā organizatore pasaulē. Tas nebija tāpēc, ka es sūtītu uz konkursiem skaistākos, bet gan tāpēc, ka ar manējiem nav bijis problēmu. Kā veca večiņa es, protams, to visu negribu darīt, es labprāt uzaudzinātu savu pēcteci, tikai tam cilvēkam jābūt tādam kā es. Man tas ir dzīvesveids. Labprāt sameklētu cilvēku, kurš to mierīgi dara, taču visi, kas to šausmīgi grib, vēlas darīt citādi un citu iemeslu dēļ. Savādāk jau es pati to varēju darīt! Mana vērtība ir tā, ka varu piezvanīt uz otru pasaules malu un tur pazīs manu balsi un reaģēs. Bet, kad pametīšu visu, es beidzot varētu nevis braukāt pa ārzemēm un organizēt konkursus, bet braukāt pa ārzemēm un organizēt sev atpūtu. Es būtu melnās ādas biksēs tērpta pensionāre, beidzot uz sava moca. To es varētu iedomāties, bet ne organizētā grupējumā, man pret to ir iekšēja pretestība. Es varu strādāt komandā, bet man patīk, ka es atbildu no-līdz, jo tad uzņemos atbildību. Taču reizēm no cilvēkiem, kuriem esmu palīdzējusi, audzinājusi, esmu tik sāpīgi dabūjusi pa galvu, ka man arvien mazāk ir vēlēšanās nedarīt kaut ko pilnīgi vienai.»

Kobras pozā pret pasauli

«Sitienu man bijis ļoti daudz. Situācijā ar autotraģēdiju pirms desmit gadiem, kurā biju iesaistīta, jo citādi to nevaru nosaukt, man visvairāk bija žēl mammas, kurai zvanīja uz mājām un jautāja, kā jūtas slepkavas māte. Nav nekādas jēgas runāt, kā es jutos un kā es jutīšos. Zinu cilvēkus, kas pie tādiem pašiem apstākļiem jau pēc pāris mēnešiem brauca, bet manā gadījumā bija divas tiesas un televīzija.

Es uzskatu, ka sitienu sfērā ir divas dažādas lietas - vai cilvēks dara tīšām, vai tā traģiski sanāk. Laikā, pirms nomira mans tēvs, mums bija smagas domstarpības - tāpēc, ka pametu augstskolu, konflikts bija augstā līmenī. Tēvs bija smaga rakstura cilvēks, es arī. Ja uzkāpju uz kara takas, no tās tik viegli nost vairs nekāpju un atpakaļgaitu arī neieslēdzu. Tēvs mani izslēdza no mantojuma, kaut arī biju vienīgā meita. Ne naudas, bet principa dēļ.

Man bijušas situācijas, kad cilvēki, kam ļoti uzticos, tajā brīdī, kad manis var nebūt, jau ari uzskata, ka manis vairs nav, un sāk rīkoties. Tie bijuši man loti tuvi cilvēki, un tas ir baigi traki. Nu... varu ar viņiem kontaktēties un tas neatstās iespaidu uz mūsu lietišķajām vai sadzīviskajām aktivitātēm, bet zinu, ka man vienmēr galvā degs signāllampiņa.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka sliktāk kā es par sevi neviens cits nepateiks. Šī īpašība tracina sabiedrību, tāpēc tās liela dala pret mani ir, maigi izsakoties, rezignēta. Es nespēlēju pēc noteikumiem, kas sabiedrībā pieņemti, bet es arī netaisos katram izstāstīt, kādi ir mani dzīves uzskati. Ja man jāizvēlas, vai dzīvoju saskaņā ar sabiedrību vai sevi, es noteikti izvēlos otro, jo mistiska sabiedrība man neko nav devusi, bet ar sevi esmu kopā 24 stundas diennaktī. Tomēr, ja man kāds nepelnīti sakāpj uz astes, es nostājos kobras pozā. Ja es gribēšu kādu iznīcināt, būšu gatava nolikt sevi zem sitiena un otru paraut līdzi - ja zinu, ka pati izrāpšos no tās bedres. Esmu to darījusi. Bieži ne. Taču, ja vajadzēs, darīšu vēl. Tas notiek, ja manī ir naids, un tad tas būs sods, tā nebūs aizstāvēšanās.

Tomēr dziļākajā būtībā esmu tāda pati kā pirmajās klasītēs. Es nevaru iedomāties, ka ilgu laiku nonstopā varētu būt kopā pat ar tuviem cilvēkiem, jo man nepieciešams būt neatkarīgai. Zināmā mērā tas nozīmē - vienai, vientuļai. Lai gan - ar visiem bijušajiem vīriem un draugiem man ir loti labas attiecības. Mani vienmēr piesaistījuši cilvēki kā tādi - neatkarīgi no viņu tautības un vecuma. Es ļoti labprāt uzzinātu, vai kāds mans vienaudzis būtu ar mieru braukt ar mani uz motokrosa gonkām, sešos no rīta dotos peldēties vai brauktu uz Juda Priest koncertu, vai ari labprāt pasēdētu pie vīraka kociņiem ājūrvēdas kafejnīcā... Man ir diskomforts viena vide, tāpēc man ir grūti tikai ar vienu cilvēku neatkarīgi no viņa vecuma. Trešajam vīram, kad iepazināmies, viņa pieaugušie uzskati neatbilda viņa jaunajam vecumam, bet viņš savukārt teica, ka mani dzīves uzskati neatbilst vecas resnas tantiņas uzskatiem. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka nevajag otru pielāgot sev. Varbūt tas nav pareizs modelis, bet vienkāršāk ir sameklēt cilvēku, kuram ir tuva tā joma, kas interesē mani. Un laiku, kad abiem konkrētā joma ir būtiska un abiem ir komfortabli, pavadīt kopā. Atzīšos, tagad man ir divi sirdsdraugi. Vecuma grupa nekad nav bijis tas, ko esmu meklējusi, man vajag domāšanu. Jā, neesmu jauna, esmu netipiska savam vecumam, bet netipiska savam vecumam biju ari tad, kad man bija situēti vecāki, tomēr strādāju divos darbos.

Sanāk, ka visu laiku esmu opozīcijā, bet, ja kontrolēju situāciju, mani tas nebiedē. Mani baida tikai nezināmais. Man nav bail strīdēties, un es lepojos ar to. Ja otrs argumentēs viedokli, kurš būs diametrāli pretējs manējam, esmu spējīga atkāpties no sava viedokļa. Es ceru, ka tā ir.»