Savrupais sapņotājs Lauris Liberts

Nu jau ilgāku laiku tu dzīvo Anglijā. Ko tur dari?

Pēc sešu gadu pārtraukuma atkal studēju. Pērngad pieteicos uz stipendiju, ko izsniedz Britu padome Latvijā, un man palaimējās. Lankasterā maģistrantūrā studēju elektronisko komerciju, nozari, kurā darbojos pēdējos piecus gadus. Acīmredzot biju nobriedis jaunām studijām, un šī ir ideāla iespēja - man ne par ko nav jāraizējas, es saņemu stipendiju, eju uz skolu, lasu, kārtoju eksāmenus un rakstu esejas. Vienmēr esmu gribējis piedzīvot, kā tas ir - mācīties ārzemēs. Tur studiju kvalitāte un attieksme pret studentu ir nesalīdzināmi labāka nekā Latvijā. Anglijā pasniedzējam būs ziepes, ja studenti pateiks, ka viņš neatbilst kvalifikācijai un viņa mācību metodes ir novecojušas. Tāpat tur neviens nemācās no grāmatām, kas sarakstītas pirms desmit gadiem. Internets ir dinamiska vide, un, tiklīdz parādās kāds jauns risinājums vai biznesa modeļi, mēs par to jau nākamajā dienā runājam klasē. Tik ātri reaģē pasniedzēji.

Kas tavā dzīvē mainīsies no tā, ka būsi tur pabijis un ieguvis maģistra grādu?

Jau ir mainījies. Es atkal varu nodoties tam, kas man padodas vislabāk - lasīt grāmatas par uzņēmējdarbību un atkal izdomāt kādu jaunu biznesu. Manas prombūtnes laikā draugos esam pieņēmuši jaunu vadītāju, un jāsaka - viņam izdodas labāk nekā man. Mani tas priecē, jo neesmu no tiem varas kārajiem, kuriem svarīgi būt augstā amatā, citus kontrolēt un uzmanīt. Man tas arī īsti nepadodas. Esmu sapratis, kuras ir manas stiprās un vājās puses. Man lieliski sanāk ideju ģenerēšana, esmu radošs cilvēks. Joprojām sekoju līdzi tam, kas notiek draugos. Katru dienu sazinos ar mūsu jauno vadītāju. Ja to uztver tā vienkārši un saka - re, kur Laurītis laiž gurķi, studē, lasa grāmatas un priecājas, tad var teikt, ka esmu slinks. Bet, no otras puses, - pie visiem tās jaunās idejas tāpat vien nenāk. Citi cilvēki strādā no astoņiem rītā līdz divpadsmitiem naktī un nespēj pat pacelt galvu, lai uzzinātu, kas notiek pasaulē -kādas ir novitātes un kādā virzienā būtu jāiet. Man tagad tam ir laiks.

Tomēr pirms izveidoji draugu portālu, biji neveiksminieks.

Jā, biju neveiksminieka statusā... Dažkārt man liekas, ka nav svarīgi, cik stundas tu nostrādā, bet kā tu to dari. Esmu strādājis bankā, bet tā īsti nav mana vieta. Nekad nevarētu būt priekšnieks bankā, jo rutīnas darbs mani nogalina. Sapratu - jāmeklē cits piepildījums. Ceļš līdz tam bija grūts, bet jau no 18 gadiem esmu sapņojis par savu biznesu. Es gan neuzskatu sevi par ārkārtīgi veiksmīgu biznesmeni. Vispār sevi neuzskatu par biznesmeni. Vienkārši palaimējās, gluži kā
māksliniekam, kad viņš saņem atzinību par mākslas darbu, kas veiksmīgi pārdots. Tas gan nenozīmē, ka mēs sēžam apmierinātībā un domājam - ir sasniegti pasaules griesti. Absolūti nē! īr vēl tik daudz darba. Man visu laiku pakausī dedzina sajūta, ka kādu dienu draugi varētu apnikt. Tāpēc man ir jārūpējas, lai portālā būtu jaunas iespējas un pakalpojumi.

Vai tev ir nojausma, kādā stadijā tagad ir portāla lietotāji? Cik tuvu ir šis apnikums?

Lielais popularitātes vilnis ir pāri. Es redzu, kas cilvēkus portālā vēl interesē, piemēram, fotogrāfiju galerijas. Ir loti ērti apskatīties draugu un paziņu jaunākās bildes, uzzināt, kur viņi bijuši, ko redzējuši. Esmu sapratis, ka ārkārtīgi populāri ir ari darba sludinājumi. Mātes grib atrast auklītes, pat ārzemju latvieši portālā meklē latviski runājošas auklītes. Mēs rūpējamies par to, lai katrs atrastu sev ko saistošu. Visu laiku mēģinām. Zini, ka dzīvē ir? Jo vairāk reižu šausi, jo lielākas iespējas, ka trāpīsi. Man ik pa laikam ir kādi fiasko. Tad noskurinos un eju tālāk, netaisos apstāties.

Vai tev dzīvē kādreiz vispār ir bijis tā, ka dari un zini - būs rezultāts?

Nē, tā nekad nav. Kaut ko prognozēt ir absolūti neiespējami. Pagājušajā ziemā man vaicāja - cik daudz lietotāju draugiem būs? Teicu — līdz 300 tūkstošiem. Bet nu ir jau pusmiljons. Ari dzīvē visu laiku šaudos, esmu daudz ko izmēģinājis. Manī ir tāds nemiera gars.

Bet ir riskanti visu laiku dzīvot, nezinot, kas notiks rīt.

Protams, tas ir risks. Vecāki man to visu laiku pārmet. Man ir jaunāks brālis, padsmit brālēni un māsīcas, un pilnīgi visi precējušies. Man ir 29 gadi, un es joprojām dauzos pa pasauli. Man acīmredzot ir bremze pret nepieciešamību kļūt nopietnam. Negribas! Man gribas izbaudīt dzīvi! Kaut vai tā pati ceļošana... Es sapņoju par to mirkli, kad uzlikšu plecā mugursomu un ceļošu pa Dienvidaustrumāziju ar vietējo sabiedrisko transportu, stopošu, gulēšu zem palmas. Man gribas izbaudīt dzīvi līdz mielēm. Kāpēc gribu braukt uz Dienvidaustrumāziju? Esmu dzirdējis, ka tur cilvēki pārtiek ar trim dolāriem mēnesī, smaida un ir laimīgi. Viņiem ir citāda dzīves uztvere. Gribu noskaidrot - kāda. Ļoti labi saprotu, kāpēc cilvēki Latvijā ir sadrūmuši - viņus nomāc sadzīviskas un naudas problēmas, uz ielām ir dubļi, mugurā tumši apģērbi. Tāpēc man gribas piedzīvot kādu citu dzīvi, redzēt cilvēkus, kuriem materiāli klājas tikpat grūti, bet kuri sevī atrod spēku. Varbūt tas pat nav spēks, viņiem vienkārši ir vairāk saules.

Uz kurieni bijis tavs iespaidīgākais ceļojums?

Pirms deviņiem gadiem trīs draugi ar stopiem ceļojām pa Eiropu. Ar autobusu aizbraucām līdz Vācijai, lai nebūtu jāstopē cauri Lietuvai un Polijai, un no Frankfurtes braucām uz Diseldorfu. Tā kā es nedaudz pārvaldīju vācu valodu, pirmajās nostopētajās mašīnās draugus palaidu pa priekšu. Norunājām satikties Diseldorfā, bet man todien nevienu mašīnu vairs neizdevās nostopēt, tāpēc paliku guļot turpat autobāna malā. Nākamajā dienā veiksmīgi aizbraucu līdz Diseldorfai,
un tālāk mēs ceļojam uz Parīzi. Atkal visi sadalījāmies un norunājām satikties pie Eifeļa torņa. Tās ir tik patīkamas sajūtas, ka absolūti svešā vietā, milzīgā pilsētā tu sarunā satikties ar draugiem, un jūs katrs atnākat no savas puses. Tas bija neprognozējams ceļojums ar zināmu adrenalīna devu, vairākās vietās mēs palikām pa nakti zem klajas debess. Piemēram, Nicā gulējām pludmalē, Diseldorfā pie kāda muzeja durvīm. Tā ir dzīve, pēc kādas es ilgojos joprojām.

Liela daļa cilvēku alkst stabilitātes un drošības, bet tevi aizrauj doma par klejošanu.

Mani arī interesē stabilitāte materiālā izteiksmē, jo es sasodīti labi zinu, kā ir, kad nav par ko nopirkt ēst. Un man patiešām negribas atgriezties pie tādas dzīves. Lai gan varbūt izklausos pēc liela klejotāja, savu dzīvi esmu daudzmaz saplānojis. Es savulaik godīgi pabeidzu universitāti un tikai nedēlu pēc tam biju Ņujorkā.

Bet uz Ņujorku tomēr aizbrauci, nezinot, ko īsti tur darīsi.

Uz Ņujorku aizbraucu kopā ar draugiem. Mums bija darba atļaujas un sarunāts darbs Ziemelkarolīnā, bet jau no paša sākuma zinājām, ka paliksim Ņujorkā. Gribējās noskaidrot, kā tas ir - dzīvot vienā no lielākajām pasaules pilsētām. Toreiz tiešām mums nebija ne naudas, ne vietas, kur dzīvot. Bijām sarunājuši palikt pie paziņām, kuri nebija mājās. Mums izpalīdzēja Latvijas krievi, un pāris nedēļas dzīvojām Bruklinā pie krievu striptīzdejotajam. Ļoti sirsnīgas meitenes, pametušas Latviju ekonomisku apstākļu dēļ -vienai mamma jāuztur, otrai bērns. Katru dienu staigājām pa Ņujorku un meklējām darbu, bet nekur neviens neņēma. Tā bija svētdiena, kad mums bija jāiet prom no strip-tīzdejotāju mājām. Vietējā krievu avīzē, kas tur iznāk, atradām sludinājumu - kāda krievu sieviete izīrēja dzīvokli. Protams, viņai bija vajadzīga stabilitāte, un viņa mums prasīja, kur strādājam. Viens draugs pateica, ka strādā veikalā, es atbildēju - restorānā. Pirmdien izgājām ielās un, ejot pa Brodveju, ieraudzījām darba sludinājumu - apģērbu veikalā Donna Karan meklēja pārdevēju. Teicu draugam - pamēģini! Viņš dabūja to darbu. Turpinājām meklējumus, es iegāju kādā restorānā. Paveicas, mani tur pieņēma. Laikam melodami pierunājām sev šīs vietas... Man nebija nekādas pieredzes, bet, lai dabūtu darbu, teicu, ka esmu Latvijā strādājis restorānā un pārzinu vīnus. Protams, nepārzināju ne vīnus, ne ēdienus. Pat nezināju, kā uzvārīt kapučīno. Sākumā biju trauku novācējs. Un svētīgi tas bija. Biju tik loti ietekmēts no šī Ņujorkas brauciena, ka, atbraucot uz Latviju, aizgāju paēst uz Lido un zem šķīvja trauku novācējam atstāju dzeramnaudu. Mani kolēģi bija melnīgsnēji oficianti no Bangladešas, Indijas un Meksikas, kuri atšķirībā no manis runāja tādā angļu valodā, ka viņus bija grūti saprast. Tāpēc, pastrādājis divus mēnešus, teicu - vai nu eju prom, vai kļūstu par oficiantu. Mani paaugstināja. Tik dinamisku vidi kā Ņujorkas restorānā es agrāk nebiju piedzīvojis - tur bija tik daudz cilvēku, sākot no septiņiem, visi restorāni pilni.

Kāpēc atgriezies?

Lai uztaisītu savu biznesu. Sapratu - lai to izdarītu Ņujorkā, jābūt loti pašpārliecinātam. Jāblefo, bet es blefot nemāku. Tur ir tik konkurētspējīga vide! Ja kaut kas pasaulē tiek izdomāts, tad viena no vietām, kur tas varētu notikt, ir Ņujorka. Viens no kolēģiem restorānā bija programmētājs, viņš man teica, ka taisa savu biznesu. Man tas bija klikšķis, sapratu, ka man arī vajag nodarboties ar programmēšanu. Tāpēc gāju uz nu jau nobrucinātā Pasaules tirdzniecības centra grāmatnīcu un lasīju grāmatas par programmēšanu. Tā iespaidā, atbraucot uz Latviju, nopirku datoru un sāku to apgūt praktiski. Ņujorkā nebiju tāpēc, lai strādātu restorānā un ietu uz naktsklubiem, es tur dzīvoju un aktīvi sekoju līdzi visiem jaunumiem, katru dienu lasīju «New York Times» un «Wallstreet Journal». Es tur biju, lai ietekmētos no vides. Man tas ir ļoti svarīgi! Es lasu jebko, kas nonāk manās rokas un kaut nedaudz saistīts ar uzņēmējdarbību. Lasu biogrāfijas un sevi ar to uzmundrinu. Jo reti kurš piedzimst par supermeni un var griezt miljonus, katrs iziet cauri grūtībām. Tu palasi un saproti, ka cilvēki kaut ko ir sasnieguši, tikai pateicoties tam, ka bijuši neatlaidīgi. Brīžiem, protams, bijis ari mazliet veiksmes. Ari man ir veicies.

Bet varbūt tu gribi dzīvot citā valstī?

Domāju, ka nē. Pietiekami ilgu laiku esmu pavadījis prom un saprotu, ka man pietrūkst elementāras lietas - draugu un ģimenes. Bez viņiem man savu dzīvi grūti iedomāties. Būt svešumā vienam pašam... Es neesmu no tiem easy going cilvēkiem, kuri sadraudzējas ar visiem pēc kārtas un atrod jaunas kompānijas. Vairāk esmu savrupais tips un labāk turos pie pārbaudītām vērtībām.

Kas ir tavi draugi?

Cilvēki, ar kuriem esmu kopā jau daudzus gadus un ar kuriem jūtos labi. Tie ir cilvēki, kuri vajadzības gadījumā var pateikt - Laurīt, tu tur pāršāvi pār strīpu, tajā intervijā biji lecīgs. Es viņos ieklausos.

Tu saviem draugiem esi labs draugs?

Neesmu īpaši labs. Ja man ir slikts garastāvoklis, varu viņus ignorēt, neatbildēt uz telefona zvaniem, neiet ciemos, ielīst savā alā un lasīt grāmatu. Noteikti neesmu tas tips, kurš pastiprināti izrāda uzmanību, kurš piezvana un apjautājas, kā draugiem iet. Es to daru tikai tad, kad man pašam gribas. Tā ka es sevi nesauktu par labu draugu. (Pauze.) Lai gan varu būt arī patīkams. Tuvu draugu vidū esmu priecīgs un jautrs. Man kāds jautāja, ko es domāju par draudzību un kas ir īsts draugs. Es nemāku uz šādiem jautājumiem atbildēt. Ceru, ka cilvēkiem nav izveidojies priekšstats, ka esmu Latvijas lielākais draugs, kurš zina draudzības definīciju un draudzēšanās īpatnības. Neesmu sev to noformulējis. Vienkārši ir sagadījies tā, ka portāls, kuru izveidoju, saucas «draugiem.lv» un tur ir daudz cilvēku.

Lasīju, ka tu reiz esot gandrīz apprecējies.

Jā, tas bija sen - pirms divarpus gadiem.

Kā nākas, ka apprecējies gandrīz? Cik tālu tiki - līdz dzimtsarakstu nodaļas durvīm?

Nu, bezmaz vai. Bet man par to negribas runāt... Vēl neesmu gatavs laulības dzīvei. Nezinu, kad būšu. Neesmu sevī atradis atbildi uz jautājumu par attiecībām un rutīnu, jo agri vai vēlu, dzīvojot kopā dzīvoklītī N, iestājas rutīna. Manā izpratnē tā iznīcina visu, kas bija pirms šī dzīvoklīša N. Bet var jau būt, ka es pārspīlēju... Vismaz pašlaik man sevi diezgan grūti iedomāties šādās attiecībās. Tas gan nenozīmē, ka esmu cilvēks - uzdzīvotājs. Esmu monogāms - ja draudzējos ar meiteni, tad esmu uzticīgs. Bet doma par laulībām tagad mani biedē. Zinu, ka kādreiz gribu apprecēties, bet ja iedomājos par šo mirkli, ka tagad varētu būt precējies, man ir bail. Tās ir neaprakstāmas šaubas un neziņa. Man apkārt ir draugi, no kuriem reti kurš ir precējies. Mēs esam tādas kā vientuļās salas, griežamies viens ap otru, dzīvojamies. Jā, mans brālis ar savu ģimeni man ir ideāls paraugs. Viņš ir laimīgs savā laulībā, viņam ir bērniņš. Turklāt viņš vēl paspēj vadīt savus mazos biznesus. Nu, malacis! Bet es... īsti nezinu. Varbūt tas saistīts arī ar to, ka nejūtos tik vecs, kā man rakstīts pasē.

Kāds vīrietis man nesen teica, ka patiesībā jau visi vīrieši dziļi savā sirdī ir puišeļi, bet, tā kā viņiem jāuzņemas atbildība gan ģimenē, gan darbā, nav iespējas kā puišeļiem izpausties. Tavuprāt, taisnība?

Tieši tā brīžiem ir. Manī noteikti sēž šis puišelis, īpašs palaidnis neesmu, bet zināms bērnišķīgums manī ir. Turklāt es ari i/skatos jaunāks. Skolā biju jaunākais klasē, un tas jaunākā sindroms man mūždien vilcies līdzi. Pēdējā laikā pamazām tieku no tā vaļā, jo galu galā ir taču uzņēmums un darbinieki.

Kādas puišeļa izdarības tevī mīt?

Es daudz sapņoju. Vienmēr visiem saku, ka man ir divas galvenās intereses - ceļot un sērfot. Man gribētos, lai man ir tik stabils bizness, ka, ceļojot pa pasauli un sērfojot, varu tam vienkārši pieslēgties un pačatot ar saviem kolēģiem. Dzīvē ir tik daudz patīkamu lietu, kurām mēs neuzdrošināmies sekot tikai tāpēc, ka esam pārāk dziļi rutīnā un mums neatliek laika sapņot. Man patīk skatīties mākoņos, aizvērt acis un iedomāties vietu, kur es gribētu būt. Tad paņemt riteni un braukt tajā virzienā. Katram ir sapņi, bet cilvēki neuzdrošinās. Viņiem liekas - ai, ko tad nu es, tepat vien rakšu. Es daudz sapņoju, daudz domāju un pieskaņoju savu dzīvi šiem sapņiem.

Vai tu sapņo par savu dzīvi nākotnē?

Aptuveni zinu, kā gribētu dzīvot. Zinu, ka, iespējams, pat tuvā nākotnē man gribētos bērnus. Man gribētos tādu ģimeni, kas man būtu aktīvi līdzās visos manos hobijos - snovbordā, kaitbordā. Savus bērnus es ņemtu visur līdzi un uzskatītu par pieaugušiem cilvēkiem.

Izstāsti, kur īsti slēpjas snovbordā un kaitbordā kaifs!

Man ļoti patīk kaitbords! Ja tu esi peldētājs, tad vilni un tā lielumu izbaudi no apakšas, kad tas tev veļas pāri, bet, kad sāku nodarboties ar kaitbordu, to vilni ieraudzīju no otras puses. Kad ir stiprs vējš un tu esi ticis uz viļņa, tad aiz tevis paliek gluds ūdens. Man ļoti patīk, ka kaitbordā vari lidināties ari tad, ja neesi liels eksperts. Snovbordā es baidos lēkt pāri lieliem tramplīniem, jo nokrītot ir ļoti sāpīgi. Es kaifoju par to brīvības sajūtu, ko sniedz kaitbords! Redz, Latvijā ir vējains tikai tad, kad laiks ir pretīgs. Tu aizbrauc uz kādu jūrmalu un redzi tādus pašus dīvaiņus, kas šajā pretīgajā un bieži vien lietainajā laikā ir savākušies, izvelk savus kairus un braukājas. Man gribas piederēt šim kaitistu klubiņam, es tur jūtos kā savējais.

Kā tu dzīvo - lēni un baudot vai skriešus un izmantojot iespējas?

Es nedzīvoju ne strauji, ne lēni. Cenšos dzīvot realitātē. Man nav bagāti vecāki vai onkuļi, neviens tāpat vien man neko nav iedevis. Pašam bijis jācīnās. Kā jau tu sākumā teici - man bija lūzera iepriekšējā dzīve, un es to loti pārdzīvoju. Bet manī bija milzīgs spīts, neskatoties uz to, ka neveicās un vecāki teica, lai meklēju jaunu, stabilu darbu. Brālis arī pārdzīvoja, redzot, ka neveicas. Radinieki teica - vai, žēl skatīties, ko tu dari ar savu dzīvi. Es ari meklēju darbu, bet mani vienkārši nekur neņēma. Var jau būt, ka mērķēju pārāk augstu... Kaut gan labi vien ir, ka viņi mani nepieņēma, jo ilgi tāpat tur nebūtu nostrādājis. Slepenībā taisītu savus mazos biznesa risinājumus un agri vai vēlu būtu pazudis.

Pirms kāda laika «Unā» bija intervija ar aktieri Artūru Skrastiņu, kurš stāstīja, ka kāds viņam teicis - ja tevis nav «draugos», tad tevis nav vispār. Tev tas neizklausās absurdi?

Ari vairāku manu draugu tur nav. Un man nepatīk šī frāze - ja tevis nav «draugos», tevis nav vispār. Nu, nevar draugiem piedēvēt tik lielu lomu! Tas ir tikai viens no interneta portāliem. Cilvēks tur ieiet, pasērfo, pameklē, ko viņam vajag, papriecājas vai vienkārši nosit laiku. Man vispār nepatīk tādi pārspīlējumi kā es tevi mīlēšu vienmēr. Tas izraisa pretreakciju.

Bet tu apzinies, ka, izveidojot šo portālu, tomēr esi zināmā mērā padarījis atkarīgus daudzus tūkstošus cilvēku?

Man nepatīk vārds atkarīgs. Man tas liekas par skaļu. Var jau būt, ka tā arī ir atkarība, bet man nepatīk, ka tā saka. Jo skaļākus vārdus lieto, lai apzīmētu situāciju, jo lielāks būs iespējamais kritiens, kad tā vairs nebūs atkarība. Pašlaik «draugiem.lv» ir medusmēnesis - portālā ir cilvēki, viņi pērk pakalpojumus, bet man visu laiku jādomā par to, ka medusmēnesis nav mūžīgs.

Tu esot izveidojis portālu, lai pats iepazītos. Izdevās?

Jā, esmu iepazinies. Pāris ļoti jaukas meitenes esmu saticis.

Izstāsti skaistāko iepazīšanās stāstu!

Tagad es arī viņu jau varētu saukt par draugu. Vienreiz kāda meitene uzrakstīja un pajautāja, vai esmu viens no portāla veidotājiem, mēs nedaudz pačatojām, un vakarā, kad aizgāju uz naktsklubu, es viņu tur ieraudzīju. Virtuālajā pasaulē bijām iepazinušies, zināju, kā viņu sauc, bet tagad viņa pēkšņi stāvēja manā priekšā, un es teicu — čau, mēs pirms stundas sarakstījāmies «draugos». Sākām pļāpāt, un šī draudzība turpinās joprojām.