Pamestā. Stāsts iz dzīves. 7

* * *

Jau sūrst manas lūpas no kaislajiem skūpstiem. Tāpat nu jau sūrst arī visas citas ķermeņa daļas, kas piedalījās aizraujošā cīniņā par orgasmiem.

Guļam ar Marjanu viens otram pāri krusteniski. Marjans apakšā, es viņam pāri. Vērojam kā pārlec elektroniskā pulksteņa cipariņi. Vēl četrdesmit tādas pārlekšanas, kas apzīmē, ka aizritējusi viena minūte, un mums jāceļas un jāiekļaujas atpakaļ ikdienas dunā. Marjanam jābrauc atpakaļ uz Varšavu.

«Gribu, lai tad, kad pulkstenis rādītu astoņus nulle, nulle sāktos Murkšķa diena!» vispirms to nomurminu sev zem deguna, tad skaļāk pavēstu angļu mēlē. (Informācija tiem, kuri nav redzējuši: kāda diena ar visiem tiem pašiem notikumiem viena televīzijas žurnālista dzīvē atkārtojas vēl un vēl.)

Apbrīnojami, Marjans zina par šo filmu un kaut ko līdzīgu esot pirms mirkļa domājis. Man ap dūšu tā jocīgi paliek. Nu labi, es, emocionāla sieviete būdama, varu te viskaut ko gribēt un fantazēt, bet kāda vairs jēga zēnam censties un teikt man tīkamas lietas. Viņš taču šodien brauc prom uz neredzēšanos!

Iekožu savam cinismam mēlē. Nepļurksti un nepūlies pati sev samaitāt medus podu!
«Murkšķa diena, susura diena...», murminu pie sevis.
Marjans atvainojas, maigi noveļ mani no sevis nost, ceļas no gultas un dodas labierīcību virzienā.

Guļu, blenžu griestos... un labi jūtos! Skaidrs, ka Murkšķa dienas nekad nebūs, toties es peldēšu visu dienu kā pa mākoņiem, vēl un vēl atceroties naktī piedzīvotās sajūtas. Arī labi!
Guļamistabas durvīs stāv Marjans, kas manā virtuvē izmanījies atrast paplāti, uz kuras uzlicis divas kūpošas kafijas tasītes (tātad arī kafiju viņš izmanījies pagatavot!), un tas tiek pasniegts man gultā. Nu, protams, es smaidu un esmu sajūsmināta. Pirmajā mirklī.

Tad tā čūska, kas mīt manī, pēc pirmajiem kafijas malkiem neiztur un jautā:
«Kāda velna pēc tu to dari? Kāpēc pasniedz man kafiju gultā? Tu taču savu dabūji, kam tev vēl kaut kas jāizpelnās. Patīk, kad aiz tevis visā Eiropā paliek skumstošu sieviešu bari?»

Marjans izskatās samulsis. Neko viņš negribot. Viņam tēvs esot mācījis, ka pret sievieti vienmēr jāizturas kā pret karalieni, neatkarīgi no tā, vai kas dabūts no viņas, vai nē. Kafijas pasniegšana gultā taču neesot nekas sevišķs, lai kāda pēc tamlīdzīgas izdarības sāktu skumt.
Es attopos. Ko es te niknojos? Šī diena nebūs Murkšķa diena un mēs no jauna nepārdzīvosim visus tos notikumus, kas bijuši iepriekšējā dienā. Tāpat Murkšķa diena neatkārtosies ne parīt, ne aizparīt, dodot mums iespēju visu aizvien uzlabot un uzlabot līdz atrodam pareizo risinājumu...

Ar visu kafijas tasi rokās krītu Marjanam ap kaklu: «Piedod, piedod!»

Nu palagi un paši esam salaistīti ar kafiju. Marjans glāsta man galvu un smejas: «Tu gan esi impulsīva!»

Pa jaunu kafiju vārīt vairs nav laika. Mums jāsteidzas. Īpaši Marjanam.

Viņš aizsteidzas un ātri pazūd starp gājējiem, pār plecu uzsaukdams, ka zvanīšot. Kā tad! Kādā sakarā viņam būtu jāzvana? Lai kārtīgi atvadītos? Nu un kāda tam jēga? Ak, jā, no Rīgas karalienes jāatvadās. Nu labi. Lai tā būtu. Vēl mirkli pamīņājos un dodos pretējā virzienā, uz darbu. Par agru jau, bet mājās starp četrām sienām būtu neizturami.

Eh! Trakoti labs čalis! Instinktīvi pavelku mēteļa piedurkni un paostu ādu uz delma — tur vēl smaržo pēc Marjana. Būūūūrvīgi! Rrrrrrreibinoši!

Laba lieta tā darba terapija — tik daudz kas darbā jāpadara, ka es jau sāku piemirst, kā mani pašu sauc, nemaz nerunājot par iepriekšējās nakts notikumiem.

Ietirkšķas mans mobilais telefons, izklaidīgi lieku pie auss, pat neieskatījusies displejā, kas zvana.

«Murkšķa diena, tu saproti, Murkšķa diena mums tomēr būs! Man salūza mašīna!» Marjans kliedz klausulē.

Man sirdī ieduras adrenalīna durklis. Tā taču nemēdz būt!

(Turpmāk vēl.)