Pamestā. Stāsts iz dzīves. 8.

«Izlaidīsim ekskursiju un uzreiz pāriesim uz visu to, kas notika pie tevis mājās.»

Man galīgi nav nekādu iebildumu. Teciņus metamies pie manis. Kājas pašas nes un krūtīs dzied eņģeļi. Eņģeļi dzied aizvien spalgāk un spalgāk, līdz viens no viņiem iepīkstas, ka dikti griboties ēst. Viņam taisnība — mēs visi esam izsalkuši kā vilki, bet mēs galīgi negribam tērēt laiku uz «smuko» ēšanu restorānā.

 
Tuvējā veikaliņā iepirktā pārtika tiek lietota, gultā barojot vienam otru. Smiedamies šķaidāmies ar ēdienu un aizgūtnēm dauzāmies, līdz saķēpātā gultas veļa tiek nostumta uz grīdas, un nu jau mēs baudām viens otru. Man reibst galva un es nejūtu vairs realitāti. Lūdzu, lūdzu, lai tas nebeidzas nekad! Ar mani nekad tā nav bijis!

Pie durvīm kāds grabinās. Sabīstos ne pa jokam. Tinos ar jogurtu saķēpātā palagā un eju lūkot, kas notiek. Matos ieķēries biezpiena pikucis, no kuru es neveiksmīgi mēģinu tikt vaļā.
Priekšnamā stāv mans bijušais. Apaļām acīm lūkojos viņā, nekādi neaptverdama, kāpēc viņš ir te.

Esot atnācis paņemt diskus, kurus reiz bija man devis. Labi, ka es esot mājās. Viņš mani ar zīmīgu skatienu nomēra. Nu varēšot arī atstāt mana dzīvokļa atslēgu. Mehāniski raustu matu šķipsnu ar biezpienu un neatrodu nevienu vārdu, ko atbildēt. Nu, Murkšķa diena, tas jau ir par daudz!

 
Sajūtu, kā mani no murgurpuses ap vidukli apskauj klāt pienākušais Marjans. Atskatos. Marjans uz priekšnamu atnācis kails. Tam gan ir dūša! Svešā dzīvoklī nostāties kailam sveša vīrieša priekšā! Kaut gan kailums ir vislabākais ierocis. Ne katrs iedrošināsies kaut vai vārdiski uzbrukt kailam cilvēkam. Drīzāk novērsīs skatienu un mēģinās sakopot domas, kuras izklīda ieraugot plikumu.

Kas par pārgalvību manī ierunājās?! Es arī atlaižu palaga stūri, kurā esmu ietinusies. Palags noslīd uz grīdas. Paceļu rokas un aplieku aizmugurē stāvošā Marjana kaklam. Manas kailās krūtis braši slienas pretī nelūgtajam viesim. Nelūgtais viesis nosarkst, izlaiž no rokām mana dzīvokļa atslēgas un, ietriekdamies stenderē, strauji metas uz ārdurvju pusi, murminot kaut ko par diskiem, kas varot palikt pie manis.

Es kā vājprātīga iesmejos, pagriežos pret savu skāvēju un alkatīgi iezīžos viņa lūpās. Viņš mani atbalsta pret sienu un ņem... bet varbūt es ņemu viņu. Ak, nav svarīgi! Mani plosa gaviles, ka es biju tik drosmīga un pārgalvīga. Ka man bija dūša iet un «zagt zirgus»!

Mirkstam vannā. Nu jau esam paguruši un izķēpātā ēdiena krikši arī kņud un prasās pēc nomazgāšanas.

«Vai tu ietu ar mani zagt zirgus?» jautāju.

«Es tevi ņemtu līdz zagt zirgus!»

Žēl tikai, ka zirgu zagšanas sezona beidzas jau rīt no rīt.

«Tu nevari vēl kaut ko salauzt savai mašīnai?»

«Tas nelīdzēs! Man ir jābrauc uz Varšavu.»

Izplūstu asarās. Tās birst kā pupas, un es spēju tikai paīdēt. Vajadzētu taisnoties un pastāstīt, ka visu saprotu. Ka sakars ar svešinieku vienmēr ir spriedzes pilnāks, jo nav jādomā par sekām. Izņemot tikai dažas. Ka svešiniekam mēs, sievietes, vienmēr piedēvējam spilgtākas īpašības. Ka man jāpriecājas par to, kas ir bijis, nevis jābēdājas par to, kas tūlīt beigsies. Ka nav Marjana pienākums palikt kopā ar nejauši satiktu sievieti...

Marjana acīs arī spīd asaras. Viņš mani pievelk sev klāt un nopietni saka:
«Klausies uzmanīgi! Tu esi pati neparastākā sieviete, kādu vien es esmu saticis. Tu esi neparasta un reizē tik saprotama. Esmu zaudējis tevis dēļ galvu, bet man tā galva steidzīgi ir jāatrod, jo man Varšavā jāpabeidz augstskolā, kurā ieguldīts ne mazums naudas. Es tev varētu jautāt, vai tu mani gaidīsi, kamēr pabeidzu mācīties, vai brauksi dzīvot uz Varšavu. Bet mēs taču esam zirgu zagļi. Zirgu zagļi tādas lietas nejautā. Viņi zina, ka dzīvē visādi gadās un ļaujas notikumiem.»

«Noliec mani gulēt!» pieprasu. «Visas manas sistēmas cita pēc citas strauji atslēdzas!»
Mani aiznes uz gultu un gādīgi apsedz. Ieslīgstu dziļā miegā...

(Turpmāk vēl.)