Pamestā. Stāsts iz dzīves. 6

Kad nolieku telefona klausuli, pamazām apzinos sakarības, kas notika naktī un kas jādara šodien. Īstenībā es uz sevi šorīt esmu pikta: kāds velns mani dīdīja pieteikties par gidi šoferim, kas mani savāca uz šosejas? Kaut viņš ir trīsreiz arhitektūras students! Vēl jāatprasās no darba. Palūkojos pulkstenī. Ups! Man taču pēc stundas jātiekas pie Pētera baznīcas! Bet es vēl nakts tīšertā un ieburzītu vaigu no spilvena. Ķeru, lecu, grābju un piktojos. Pēc kā es tagad izskatos — neizgulējusies steidzīga auša…

Ir tādi cilvēki, kurus satiekot, viss nogurums un piktums pazūd kā nebijis. Tāds ir Marjans. Stāstu savam Rīgas viesim visu, ko zinu. Stāstu un brīnos, kāda tik informācija neizpeld no atmiņu failiem. Man pat iepatīkas, kā es to visu daru. Paskatos uz Marjana ieinteresēto sejas izteiksmi un spulgajām acīm, sapriecājos vēl vairāk un tik runāju un runāju.

Kaut kādā brīdī tomēr nogurstam. Izsalkums arī liek sevi manīt. Pēc Alberta ielas aplūkošanas iebrienam vienā no Antonijas ielas restorāniņiem. Nu ir iespēja noskaidrot ko vairāk par pateicīgo un uzmanīgo ekskursantu Marjanu. Kāpēc arhitektūras students māk un drīkst braukt ar dikti lielām mašīnām? No kurienes tāda interese par Rīgu? Kāpēc nerunā krieviski? Cik tad vecs galu galā?

Esot turpat jau trīsdesmit gadus vecs. Pirmā profesija — tālbraucējs šoferis. Esot sācis vēlu studēt. Pēc arodskolas. Kādu brīdi braukājis ar kravām uz Itāliju. Vecāmamma no Rīgas. Četrdesmit ceturtā gadā bailēs no krieva mukusi, bet nekur jau tālu no tā komunista neesot tikusi. Tāpat Polijā palikusi. Vecaimammai krievi četrdesmit pirmajā tēvu te, Rīgā, nošāvuši. Kopš tā laika krievu valodu mutē nav ņēmusi un bērniem un mazbērniem ar’ nav ļāvusi. Viegli jau neesot bijis, tāpat skolā pirmajās klasēs bija jāmācās. Marjans šā tā esot izšļucis. Vēlāk jau īpašas vajadzības neesot bijusi.

Protams, ģimenes noskaņa arī savu lomu nospēlēja. Vecāmamma daudz stāstījusi par skaisto jaunības pilsētu Rīgu. Tāpat par to, ka Rīgā ir īpaši skaistas sievietes. Tagad jau Marjans pats arī redzot.

Pēc maltītes vēl klejojam pa Rīgu un tik runājam un runājam. Satumst. Kļūst vēsi. Viņš silda ar savu elpu manas nosalušās rokas, bet es kūstu. Rokas paliek tikpat aukstas kā bijušās, bet mans klēpis toties vēl karstāks. Tikmēr manī cīnās divi pretspēki – kārtīgā meitene un nedabūjusī sieviete. Kārtīgā meitene sīki un pamatīgi izskaidro, ka nav ko ielaisties ar garāmgājējiem. Šis polis nav baltais princis un precinieks, viņš tikai atjās, izjās un aizjās. Redzamies taču pirmo un pēdējo reizi. Nedabūjusī sieviete, savukārt, kļūst pagalam nikna un zvēr nākamreiz sarīkot vēl lielāku trādirīdi, ja tūlīt pat netikšot apmierināta. Un kas, ka redzamies pirmo un pēdējo reizi? Tas jau tieši labi — nekādu saistību! Tikai prieks un bauda!
Galvā ieskanas vārdi no Paula dziesmas:

„Austra, auša, taisi durvis ciet!
Nāks pa vaļā durvīm lupatlasis...”

Un es plaši atveru savas mājas parādes durvis. Stingri saņemu Marjanu aiz rokas un vedu uz savu dzīvokli. Priekšnamā man galanti tiek novilkts mētelis. Esmu gādīgi izņemta no augstpapēžu zābaciņiem. Aizvesta līdz istabas dīvānam. Vēl tik pagūstu nobrīnīties, kā tas polis te uzvedas kā savās mājās, nemaz netēlo pieklājīgo un biklo ciemiņu. Bet man tas patīk. Man patīk kā mani skūpsta. Man patīk kā mazi āmurīši dauzās manā galva, dzenot aizvien straujāk asinis pa dzīslām. Man patīk, ka man galīgi nekas vairs nav jādomā un jāapsver...

Un vēl man patīk, kā Marjans mani glāstot izģērbj un nemaz nesteidzas kā slikti audzināts suns iebāzt purnu manā kājstarpē.

Es tvīkstu un laikam stenu. Man kaut ko murminot, viņš saka poliski. Lāga nesaprotu, bet laikam par to, ka man esot tīkama balss. Un te nu es arī sāku latviešu mēlē klāstīt visu, kas ar mani noticis un kas notiek. Mēs skūpstoties, glāstoties un mīlējoties runājamies katrs savā valodā. Es sāku saprast, ko man saka, šķiet, Marjans saprot arī mani. Tas izklausās tik labskanīgi un muzikāli. Tā man liekas! Tas ir arī ļoti kaislīgi. Tā gan man neliekas. Tā patiesai IR!

Es jau vairs nečukstu un nemurminu. Es jau kliedzu. Kopā ar kliedzieniem un orgasmu no mana izliektā augumā aizplūst pēdējo nedēļu sāpes un skumjas. Tai vietā mani visu aizpilda maigums un pateicība pret Marjanu.

Ak, vai! Tas maigums tāds jocīgs! Tas pāraug atkal jaunā iekāres vilnī! No kurienes manī tāds spars? Bet man nav laika brīnīties. Man šis vīrietis, kurš par nelaimi sev ir iekļuvis manā gultā, jāizmanto līdz pēdējam. Kas zina, kad tiks pie nākamās reizes?

(Turpmāk vēl)