/nginx/o/2018/07/13/8897787t1hac91.jpg)
Cik tie vīrieši tomēr ir stulbi. Cik manipulējami. Un cik vienkārši tas izdarāms. Kāpēc mēs tik reti to darām? Tā taču ir tāda bauda! Sieviete pakustina mazo pirkstiņu… pakustina rociņu… pakustina kājiņu… un vīrietis sāk kustēties. Pa labi, pa kreisi, uz augšu, uz leju — kā tik tev vajag. Kā ķipars. Kā klauns. Kā rotaļlieta. Tas ir tik nožēlojami. Nožēlojami būt vīrietim. Nožēlojamie vīrieši. Cik labi, ka es neesmu vīrietis…
Paņemt vīrieti aiz deguna un pavazāt. Pa laukiem, pa mežiem, pa zaļām birztalām. Lai jūt! Lai redz apkārtnes skaistumu! Lai neblenž tikai uz tavējo! Mans skaistums nav tev! Mans skaistums ir — kam? Varbūt aiziet un iestāties klosterī?
Pavest vīrieti nav interesanti. Interesanti ir vīrieti vest — kā bulli ar nāsīs ievērtu riņķi. Pavests vīrietis ir apmierināts. Kāds labums no apmierināta vīrieša? Apmierināts vīrietis guļ. Vai strādā. Vīriešiem ir šausmīgi daudz darba. Apmierinātiem vīriešiem. Neapmierināts vīrietis — pavisam cita lieta — viņam darbs var pagaidīt — viņš ir bullis ar nāsīs ievērtu riņķi — viņš ļauj, lai sieviete viņu ved. Ved… ved… Bet cik tālu?… Cik tālu var aizvest bulli ar nāsīs ievērtu riņķi?… Līdz mūža galam?… Līdz kapsētai?… Līdz kautuvei?…
Bet bullis jau nemaz nav jāaizved līdz galam! Bullis ir jāaizved līdz nākamajam mietiņam. Un tur jāpiesien. Galvenais ir — vest bulli! Vest, bet nepavest. Cik saldi…