Trīs lācenītes, kuras pirms divarpus gadiem neplānotas piedzima zooloģiskā dārza filiālē Kalvenē, laimīgas dzīvo savās jaunajās mājās Ķekavas pagasta Meža Vairogos. Danuta, Mārtiņš un viņu dēls Ralfs pusgada laikā pārliecinājušies, cik ļoti teorētiskie priekšstati par lāču turēšanu atšķiras no realitātes. "Domājām – būs grūtāk, bet izrādījās, ka lāči ir visvieglāk turamie dzīvnieki no visiem, kas mums bijuši," smaida Mārtiņš Priede.
Lāči spēlē sunīšus (8)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kāpj pēc āboliem
Danuta un Mārtiņš ne mirkli nenožēlo, ka toreiz atsaukušies radio izskanējušajam aicinājumam, kas vēstīja, ka vai nu Kalvenes lācīšiem atradīsies saimnieki, vai viņus iemidzinās. Sapnis par savu zooloģisko dārzu vai dabas parku ar dzīvniekiem abiem bijis sen. Tagad pārdrošā ideja sāk piepildīties. Un tas nekas, ka lāču projektā nācies ieguldīt visu naudu, par kuru plānojuši uzbūvēt komfortablu dzīvojamo māju. "Tie ir dārgākie dzīvnieki manā mūžā," Mārtiņš nosmaida.
900 kvadrātmetru lielajā voljerā, faktiski pamatīgā būrī ar betona pamatiem, ar diviem žogiem un vēl elektrisko ganu apkārt, Māra, Dēkla un Laima jūtas labi. Lācenes rītu sāk ar ābolu mielastu, augļi nobērti uz augstas platformas, kuru saimnieki nesen uzstādījuši. "Tas nekas, ka meitenes pirmajā vakarā to nojauca. Būvējām stiprāku. Viņām ik pa laikam vajag ko jaunu, lai ir ko fīčēt," stāsta Danuta, kura šovasar iestājusies Lauksaimniecības universitātē, lai apgūtu veterinārārstes amatu, vairāk zinātu par lāčiem un citiem savvaļas dzīvniekiem – šajā jomā Latvijā maz speciālistu.
Nesen ķēdē iekarinājuši riepu, lāčiem lielie prieki. "Pirmajā dienā Laimai riepa bija iedomāts naidnieks, bet pēc tam citas nelaida klāt, bija kašķis. Bet tā jau viņas sadzīvo mierīgi. Jaunā spēle ir ķeriņi, sunīši. Dēkla ir sācēja. Apskrien pirmo apli, pieskrien māsai klāt un iekož pakaļā, tā arī sāk skriet. Tad bizo visas," stāsta Mārtiņš.
Dēls Ralfs (10) piebilst: "Viņas forši spēlējas. Ātri paskrien un draudzīgi cita citu iekausta. Es agrāk domāju, ka lāči ir briesmīgāki, bet viņi ir draudzīgi."
Krakš un gatavs!
Māra izrakusi alu zem celma. Pirmā ala bijusi sešus metrus dziļa, to nobrucinājuši, lai nekļūst bīstami. Ralfa svarīgais pienākums ir vakaros ielīst Māras alā un pārbaudīt, cik tālu izrakta. Lācenes, protams, tobrīd jau čuč, ap septiņiem vakarā iet katra uz savu istabu, kur noliktas vakariņas. "Dēkla labprātāk vispirms ietu citā istabā, lai pārbaudītu kārumus," nosmej saimnieki.
Katram lācim dienā paredzēts pa diviem kilogramiem maizes, burkānu un gaļas. Reizēm lāči tiek pie saldējuma – katrs ieleksē trīs kilo. Ik pārdienas no rītiem celmos iedarinātos caurumos tiek ielikts medus ar sezama sēklām, tad kārumniecēm ir dažas stundas ko darīt.
"Mūs brīdināja no visa – ka būs grūti, ka ļoti jādomā par drošību, kopšanu. Bet izrādījās – lācis ir visvieglāk kopjamais dzīvnieks. Tik ēdiens jāsaliek un mēsli jāsavāc," smaida Priedes, kuru saimniecībā ir mežacūkas, lapsa, baibaki, truši, kazas, aitas. "Citam aiz kaķa novākt ir problēma, mums tā ir ikdiena, dzīvnieku daudz."
Kad lāču māju izveidoja, tajā bija gara zāle, krūmi, koki. Lācenes sajūsmā kritušas zālē un laimīgas gulējušas. "Tagad no dabiskās vides tik smiltis palikušas. Kokus ātri vien nolauza, visi tievie veikli ar saknēm ārā, pa resnākajiem kāpa augšup, līdz nolieca. Tik dzirdi – krakš. Ātri visu noformēja," jautri atceras Mārtiņš.
Samīļot tik reizi
"Ja saka, ka lāčiem nav mīmikas, es tam nepiekrītu," Danuta uzsprikst. "Mūsējās ir koķetas. Mārai var uzreiz pateikt, ka mainās garastāvoklis, seja satumst. Bet Dēklai bieži mēles galiņš laukā, tā ir firmas zīme. Viņas ir gudras. Iedod cietu maizīti, iemet baseinā un gaida, kad izmirks. Šokolādes konfekti paņem ķepā un nokož pa gabaliņam. Bet ābolīti uzdur uz naga, sēž un ēd."
Saimnieki skaidro, ka Laima, Dēkla un Māra nav nekādi plīša lāčuki. Mārtiņš nosmīn: "Kā vienā filmā – vņešnostj bivajet obmančiva (āriene mēdz maldināt)." Nemitīgi ir jābūt uzmanīgam. Citreiz tādā tempā var ķepu izgriezt caur režģi... Fascinējot, ka lācis var būt tik dažāds – vienā brīdī mīļš un pūkains, otrā ar neaprakstāmu spēku.
Kad viņas kaujas, troksnis esot nenormāls, rēkoņa, rūkoņa, dobja, draudīga. "Kā tādi dinozauri filmās. Pirms kautiņa ir rēciens, un tad aiziet. Kaujas viņas pa divām. Bet uz maiņām."
Mārtiņš smaida vien par teicienu – tik foršas, ka gribētos ieiet būrī un samīļot. "Nu varbūt vienu uzspētu samīļot... Toties nomirtu laimīgs," saimnieks smejas.
Reiz atbraucis kāds biezais un teicis, lai viņam pārdod vienu lāci par 20 tūkstošiem. Gribot ar džekiem pamedīt, lāci būšot interesanti nošaut. Redzot Mārtiņa strikto atteikumu, atbraucējs neticīgi novilcis – nu zin, vecīt, tev ko, 20 tūkstošus nevajag?!
***
Trīs lāči, trīs personības (Brūnie lāči. Dzimuši 2004. gada 5. janvārī Liepājas rajona Kalvenes pagastā. Tēvs Toms, māte Tīna)
Dēkla – ar gaišāko kažociņu. Dauzone un nebēdne. Parasti pirmā aizsāk sunīšu spēli, lielo skriešanu.
Māra – tumšākā lācene. Vienpate, aktīvākā alu racēja. Visnervozākā, stresa situācijās mēdz lēkāt uz visām četrām.
Laima – "tā ar tumšāko pakaļgalu". Lielā domātāja – domā, kā varētu pamatus atrakt, regulāri pārbauda elektrisko ganu, vai darbojas. Ja ierauga pļavā aitas, tad ilgi var stāvēt un skatīties.