Pamestā. Stāsts iz dzīves. 5.

Stulbene! Kāds tev te atradies smuks vīrietis! Domā ar galvu nevis ar kājstarpi! Kad tu beidzot sāksi vispirms domāt un tad darīt?! Šai naktij tā kā pietiek piedzīvojumu! Ielīst nakts vidū fūres vadītāja kabīnē un vēl raidīt vilinošus signālus… Smukais vīrietis, vai ziniet! Paga, paga, smukais vīrietis tūlīt tevi izvaros!

Mana sirds saraujas pikucī. Savukārt kaut kur zemapziņas dzīlēs sāk tirināties muļķīgākā domele — bet nebūtu slikti! Tiklīdz es to aptveru, mani sastindzina nākamais panikas vilnis. Murgs! Jau tik tālu nonākusi — sapņo par izvarošanu! Es nesen lasīju, ka vairumā gadījumu sievietes pašas vainīgas pie izvarošanas. Ak, kungs, izņem, mani, muļķa desu, no šīs situācijas!
Tie tālbraucēji taču esot smirdīgi nogribējušies veči…

Cenšos neuzkrītoši paostīt gaisu kabīnē. Smaržo pēc gaisa atsvaidzinātāja. Lēni pagriežu degunu uz šofera pusi un velku gaisu nāsīs. Velku, velku.... nu nesmird! Paskatos uz blakus sēdošā vīrieša rokām. Skaistas, vīrišķīgas rokas stingri tur spēkrata stūri. Es pat teiktu, pārāk skaistas. Tās mani uzbudina. Nevaru atraut skatienu no tām.

Šoferis, kā nojauzdams manas domas, ierunājas. Es salecos un tramīgi palūkojos viņā. Viņš neesot profesionāls tālbraucējs. Draugam esot pārvadājumu firma. Saslimis šoferis, kuram vajadzējis vest šo kravu. Nu un viņš pieteicies aizvest. Gribējies redzēt Rīgu. Nekad neesot tur bijis. Viņš esot students. Varšavā studē arhitektūru.

Vai es nevarot parādīt, kā iebraukt Rīgā? Viņš esot varen nopriecājies, kad es parādījos uz ceļa. Vismaz kāds vietējais. Citādi no tās sasodītas kartes neko nevarot saprast. Varējis jau braukt nākamajā dienā un pārlaist nakti uz robežas, bet gribējies, lai vairāk laika paliekot Rīgas apskatei.

Plikšķinu skropstas un nejaudāju atcerēties pareizos vārdiņus angļu valodā. Bailes visus failus izdzēsušas. Paņenka taču palīdzēšot? Māju ar galvu. Šoferītis pasmaida. Pēc brīža atkal ierunājas. Viņš atvainojoties, bet visu ceļu esot noklusējis, tik vien kā uz robežas dažus vārdus pārmijis ar muitnieci, tā gan bijusi nikna fūrija, tāpēc ļoti griboties runāt.

Jā, protams, atbildu. Jau sāku atcerēties angļu valodu. Šoferis – arhitekts stāsta, ka tūlīt beigšot studijas, ka esot lasījis par Rīgas jūgendu, tāpēc īpaši gribot aplūkot to. Ka gleznojot brīvos brīžos. Labprāt Rīgā apmeklētu mākslas galerijas.

Uz kādu mirkli iedomājos: varbūt viņš man melo, lai iemidzinātu manu modrību. Tiklīdz to iedomājos, tā izdzirdu savu balsi, kas piedāvā polim parādīt Rīgu, jūgendu un mākslas galerijas. Kamēr brīnos pati par savu aušību, arhitekts priecīgs izsaka pateicību un apgalvo, ka noteikti izmantošot manu laipnību.

Klāt pilsētas robeža, un nu man jākļūst par loci, kas rāda ceļu. Tas bija grūts darbiņš, jo es nekad ar smagiem autiņiem neesmu braukājusi un nezinu, kur tie drīkst un kur nedrīkst braukt. Līdz ostai braucam līku loču. Ikreiz, kad es atkal parādu aplamu virzienu, šoferis pasaka kādu mīļu asprātību. Es smejos kā kutināta. Nervu sasprindzinājums pārtop gandrīz histēriskās smieklu lēkmēs.

Kad tiekam līdz galam, viņš man ilgi un dikti atvainojas, ka nevarot aizvest līdz pašām mājām daiļo un laipno paņenku. Es tik metu ar roku, gan jau mājās tikšu — Rīga nemaz nav tik liela. Man tiek uzprasīts mobilā numurs un apsolīts zvanīt, tiklīdz tikšot galā ar kravu. Tad tiek paņemta mana roka un kaut kā īpaši noskūpstīta. Pieveru acis un pamirstu. Kad roka beidzot ir palaista vaļā, velšus izveļos no fūres kabīnes, murminot kaut ko par saldiem sapnīšiem.

Kad beidzot tieku savā gultā, uzlieku plaukstu klēpim un iedomājos sevi poļa apskāvienos...

(Turpinājums sekos)