No trušiem pie vistām

"Nauda ienākusi vēl nav, bet par saviem līdzekļiem jau iegādājos inkubatoru 150 olām. Novembra sākumā brauksim uz lauksaimniecības izstādi Rāmavā, skatīsimies, vai tur ko varēs iegādāties, jo vispirms jau būs jānopērk vaislas putni. Paši izdomājām, ka vistas audzēsim ne tikai savām vajadzībām, inkubēsim cāļus un tirgosim vietējiem, ja būs noiets. Ceram, ka jau pavasarī varēsim priecāties par pirmajiem pašmāju cālīšiem," stāsta Ī. Kalnača un dalās pavasara neveiksmīgajā pieredzē, kad no iegādātiem 17 cālēniem izdzīvoja vien seši. "Droši vien cāļiem bija kāda infekcija. Tādēļ mēģināšu cālēnus izperēt savā saimniecībā. Plānoju sazināties ar Ķekavas putnu audzētājiem un uzzināt, kādas ir labākās vakcīnas. Darbosimies," ar optimismu saka "Birzgaļu" saimniece, atklājot, ka pašu vajadzībām sētā vienmēr skraidījušas vistiņas. Īrisa teic, ģimenē ir lieli olēdāji. "Zaubē saimniekojam kopš 90. gadu sākuma, lopiņi turēti vienmēr. Vēl tagad mājās ir rukši, gotiņa. Bija laiks, kad nopietni aizrāvos ar truškopību. Bija pat 120 truši, taču raizes sagādāja to realizācija. Padomju laikos bija vieglitrušus varēja pārdot dzīvus. Par vienu maksāja astoņus rubļus. Ja tēvs vienā reize nodeva 100 trušu, kas par naudu bija! Tagad jādomā, kā nokaut, kurš to darīs. Bet mūsu ģimenē puikas sakatruši domāti mīļumam. Tā sapratu, ka ar trušiem īsti tā lieta neies. Tagad ir tik trušu, cik vien pašu iztikai," teic zaubēniete. Viņa arī norāda, ka laukos dzīvot un saimniekot var, ja vien cilvēks vēlas strādāt. "Ir jāmāk paņemt Eiropas vai mūsu gadījumā Amerikas naudu. Arī iepriekš piedalījāmies Heifera projektā, kur bez maksas deva gotiņu audzēšanai. Ja cilvēkam ir slinkums vienai govij sapļaut sienu, tad nav ko runāt. Bet man patīk šiverēties savā sētā," saka Ī. Kalnača.