Šķiet, vismaz Latvijā viņi savu ļoti lielo popularitāti guva, pateicoties Ainara Mielava dziedājumam: «Bet viņš kā labradors skrēja pa sniegu...» Tomēr dziesmā atainota vien šīs šķirnes suņu tieksme kaut ko pašaizliedzīgi meklēt.
Zvejniekpuikas no Labradoras
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šķirnes būtību izsaka ne jau izcelsmes vieta (Labradora), bet tautā parasti piemirstais otrais vārdiņš retrīvers, kas nosaka uzdevumu ne tikai atrast, bet arī atnest medījumu.
No zvejniekiem par medniekiem
Ņūfaundlendas zvejnieki jau izsenis bieži vien savu ķērumu veduši uz Lielbritāniju. Dažs labs ieskatījās vietējās meičās un tapa par krasta žurku, pārvācoties uz dzīvi iecerētās miteklī ar visu savu kuģinieka lādi. Acīmredzot 19. gadsimta sākumā Britānijā bija padevies vareni labs meiču sējums, un ap 1830. gadu ienākusies raža – krastā palika paprāvs bariņš krietnu puišu. Un palika ne tikai viņi, bet arī viņu uzticamie suņi, kas dzimuši Labradoras pussalā. Britiem mute palika vaļā par atbraucēju zvejas metodēm! Kādēļ pūlēties ar iršanos pakaļ tīkliem vai slapināt kājas, ja krastā tos var izvilkt... suņi! Jā, tieši tāds bijis šo četrkājaino labradoriešu pirmuzdevums!
Spēcīgie un masīvie suņi peldējuši pakaļ tīklu pludiņiem un stiepuši tos uz sauszemi. Protams, bez cilvēku palīdzības neiztika, bet melnais darbs bija jāpaveic tieši dzīvniekiem.
Nav īsti zināms, kā suņi piesaistījuši angļu lordu simpātijas un guvuši atzinību, taču nepagāja necik ilgs laiks, kad Labradoras zvejnieki jau aktīvi piedalījās aristokrātu rīkotajās ūdensputnu medībās. Viņi kļuva gan par mīļiem kompanjoniem, gan par nadzīgiem nošauto ūdensputnu atradējiem un pienesējiem.
Vēlāk, jūsminoties par šo dzīvnieku spēju mācīties, paklausīt un būt uzticamiem, angļi sāka šos guvuma pienesējus no Labradoras izmantot arī citiem nolūkiem.
Suns – pilsētas mērs?
Mazpamazām šos mīļos un saprātīgos dzīvniekus iepazina un iemīļoja cilvēki visā pasaulē. Apmācības speciālisti apgalvo, ka Labradoras retrīvers spēj atšķir un izpildīt pat 200 komandu (visnotaļ simpātiskajiem un visādi citādi kolosālajiem suņiem zeltainajam retrīveram un labradorieša novadniekam ņūfaundlendam šis rādītājs ir krietni mazāks). Tā nu ņūfaundlendiešu atvestos, taču Britu salās vietējam dzīvesstilam pielāgojušos suņus sāka izmantot dažādiem nolūkiem. Viņi strādā gan par neredzīgo pavadoņiem, gan par bērnu pieskatītājiem, gan robežsargiem un narkotiku meklētājiem. Un, protams, viņi ir ideāli kompanjoni un vienkārši mīluļi. Un tad varbūt nav brīnums, ka par kādas ASV sīkpilsētiņas mēru savulaik ievēlēts Labradoras retrīvers. Vēsture klusē, vai tas bijis tā dēvētais protesta balsojums vai kā citādi tā iegadījies, bet jāteic, ka šis suns zināmā mērā pārspējis Romas imperatora Kaligulas mīļoto zirgu, kurš kļuva vien par parlamenta locekli (un turklāt tika šai godā despotiski iecelts).
Par to, vai vēlētā amatpersona paspēja arī kādu domes sēdi vadīt, vēsture klusē. Taču zināms, ka Labradoras retrīveri bijuši ļoti daudzu pasaulē populāru personu mīluļi. Piemēram, šie suņi cēli staigā pa Apvienotās Karalistes karalienes un viņas ģimenes locekļu rezidenču gaiteņiem. Melni labradori ir Elizabetes II kompanjoni. Pulciņš tādu pašu suņu medībās pavada princesi Annu. Arī princim Čārlzam ir dzeltens labradors. Beļģijas karalienei gan labāk patīk šokolādes krāsas labradorieši. Arī Zviedrijas un Monako karaļnamos dzīvo šīs šķirnes pārstāvji. Francijas eksprezidentu Fransuā Miterānu pēdējā gaitā pavadīja viņa Labradoras retrīvers Baltiks (dažā labā ārvalstu vizītē dodoties, Miterāns savam sunim pat rezervējis atsevišķu numuru – lai sunim ērtāk). Aktierus un citus populārļaudis, kuri iemīlējušies šajos astainajos ziemeļamerikāņu cilmes eiropiešos, pat nav vērts uzskaitīt.
Dresēt nevajag!
Kāds ir Labradoras retrīvers mājās? Protams, mīļš, apzinīgs, jauks! Dresēt viņu pavisam noteikti nevajag. Viņu vajag audzināt kā bērnu. Un apmācīt kā profesionāli (ja ir nodoms doties ar šo suni medībās vai kārtot papīrus ciltsrakstiem – šai šķirnei vēlamas arī darba pārbaudes). Viņi ir ne tikai nošauto ūdensputnu pienesēji, bet arī labi pēddziņi (vai kādam medījumam būtu gatavi klupt krāgā, ja vien šis neapdraud līdz trīsām dievinātos ģimenes locekļus, ir cits jautājums). Jebkurā gadījumā dresūras metodes šo suni var tikai sabeigt – no striktām pavēlēm skarbā balsī suņa psihe var sašķobīties. Par asinssuni viņš nepārvērtīsies, taču pārlieku bailīgs un noslēgts gan var kļūt. Un tad tas vairs nebūs Labradoras retrīvers. Šīs šķirnes pārstāvji ir nevis dresējami, bet gan mācāmi. Un viņi ir labi skolnieki.
Ar suņa kopšanu lielas noņemšanās nav. Vilna īsa, īpašas slieksmes uz alerģijām pret kādu ēdienu nav. Pat pilsētas dzīvoklī šis lielais suns jūtas labi. Ja smagi pārspīlējam – nedod viņam padzerties, un viņš izdzīvos, bet bez kontakta ar cilvēku gan nonīks. Reāli ir nepieciešamas arī ilgstošas un regulāras pastaigas brīvā dabā, bez saites. Un vēl – iespēja paplunčāties. Seno senču zvejniekpuišu gēnus nomākt nav nedz vajadzības, nedz arī labi.
SAIMNIEKU LEPNUMS
Hubītis ir gandrīz nenogurdināms Zeltainais labradors Ingmos Huberts Beck savas dienas vada Mežaparkā, Ivetas Feldmanes ģimenē. Viņam ir vairāki mīļvārdiņi – Hubis, Hubītis, Hubertiņš.
"Tas ir mans pirmais suns, nekad agrāk nav bijis mājdzīvnieka. Izvēloties, kuras šķirnes suni iegādāties, man svarīgs bija ne tikai vizuālais izskats, bet arī raksturs. Man patīk tieši labradors retrīvers, turklāt būtiski bija, ka viņam ir labvēlīgs raksturs. Negribu agresīvus dzīvniekus, joprojām ir aizspriedumi pret cīņas suņiem. Mūsu Hubertam gadījās ar tiem satikties mežā, kad vīrs kopā ar suni skrēja krosiņu. Cīņas suņi Hubītim uzbruka, tas stipri cieta, ķepa bija pat tā sakosta, ka zināmu laiku nevarēja paiet. Mēs visi mājās par to ļoti kreņķējāmies, laime, ka Hubim izdevās izķepuroties.
Es varu būt pilnīgi droša, jo no labradora nevienam nav jābaidās. Ja nāk sveši, viņš skrien pretī, jo grib draudzēties, nekad nav izrādījis agresivitātes pazīmes. Tagad viņš jau sasniedzis četru gadu vecumu, ir pieaudzis suns un pratīs aizstāvēties, ja būs nepieciešams, pret sava lieluma ciltsbrāļiem. Visiem iesaku: ja kāds vēlas mājās suni, ņemiet labradoru. Viņš ir draugs, bet, ja ierauga ko aizdomīgu, uzreiz rej.
Hubertu atvedām no Zviedrijas. Viņš ir ļoti draudzīgs, mīlīgs, patīk, kad viņu glāsta vai pamasē. Paklausīgs, jo ir labi audzināts. Sākumā ar to vairāk nodarbojos pati, tagad mazliet nepietiek laika. Vedu arī uz suņu skolu, ir apķērīgs, labi izprot un paklausa komandām. Esam piedalījušies arī izstādēs, Huberts ieguvis Latvijas junioru čempiona titulu, tagad iestājies pārtraukums. Redzēs, kā būs turpmāk, izstādes prasa lielu saņemšanos no pašiem saimniekiem, arī laiku, lielākoties tās norisinās sestdienās, svētdienās, bet nesaku nē.
Hubītim ļoti patīk skriet pa mežu. Viņš to vien tik gaida, kad mēs dosimies izbraukumos. Kā atver auto aizmugurējās durvis, tā uzreiz lec iekšā, zina, ka būs vai nu pelde jūrā, vai pastaigas brīvā dabā. Vasarā, kad dzīvojamies pa jūru, suns, protams, mums blakus, viņam ļoti patīk peldēt.
Nekāds blēņdaris nav, bet Hubis mīl pa kluso naktīs uzlīst uz mīkstajām mēbelēm, kas, protams, viņam netiek atļauts. Kad izdzird kādu tuvojamies, lēni nokāpj no dīvāna vai krēsla, izliekas, ka nav tur bijis, un pieplok pie grīdas.
Ēdinām tikai ar profesionālo barību. Droši vien notiesātu vairāk, ja tik dotu, bet nedrīkst, lai neaptaukotos, turklāt tas sunim būtu kaitīgi. Tiek jau viņam arī pa kādam našķim..