Runča Puša un saimnieces Roenas pieredze
Zem Zemitānu tilta dzīvojās vairāki mazi kaķēni, kas katru dienu lūdzošām actiņām uzlūkoja garāmgājējus. Viens no kaķēniem bija īpaši mīļš, spēlējās un glaudās, nebaidījās no cilvēkiem. Bet kaķēns bija ļoti novārdzis un izskatījās slims, klepoja un šķaudīja, un viņam bija iekaisušas actiņas. Kad vairākas dienas viņu tur sastapām, sirds iežēlinājās un sapratām, ka dosim viņam mājas. Kaķēnu nosaucām par Pušu. Tagad, kad Pušs jau ir paaudzies un vesels, viņam ļoti patīk izrādīties. To viņš dara, apmetoties uz muguras vai arī rāpjoties augšā pa redelēm un staigājot pa durvju maliņu.
Mūsu Pušulis nav izvēlīgs, ēd daudz ko. Viņam garšo arī vārītas zivis, svaiga gaļa, aknu pastēte, laba desa, svaiga ola, kefīrs. Kā galveno mēs devām viņam sauso barību, bet bieži bija tā, ka tad, kad Pušs saēdās sauso barību, tad viņš vēma. Izmēģināts tika daudz kas, bet nevarējām atrast tādu sauso barību, kas viņam derētu.