Pamestā. 4. Stāsti iz dzīves

Runas veids arī nav no prastajiem. Komplimenti nav pliekani. Nu jau jūtos pavisam omulīgi. Turklāt manu modrību un skumjas ir iemidzinājis šampanietis, kas tiek dāsni liets plastmasas glāzītēs.

Nelda skaļi smejas un bužinās savam blakus sēdētājam pakausi. Jānis tikmēr stāsta, kā kritis kādā nobraucienā Itālijas kalnos. Kārlis iestarpina pa kādai asprātībai.

Pēkšņi iedomājos, ko es darīšu, ja pasākums beigsies ar seksu? Un tieši tāds taču ir šī pasākuma scenārijs! Nē! Es negribu! Ko nu, lai daru?! Pieprasīt, lai aptur mašīnu meža vidū un kāpt ārā? Atpakaļ jaunkundzīti, kurai uznākusi tikumības lēkme, taču neviens nevedīs. Kaut kā stulbi tas izskatītos. Pati taču iekāpu šajā mašīnā. Un negribas jau arī palikt ziemas salā uz šosejas, tvarstot kādu mašīnu, kas aizvestu atpakaļ uz mājām. Plāni arī esmu apģērbusies. Eh! Kas būs, būs! Varbūt tikšu sveikā, bet varbūt arī nē.

Guļbaļķu pirtiņa, kas ir mūsu ceļojuma gala mērķis, stāv meža malā. Kaut gan pirtiņas nosaukums šai celtnei nav visai piemērots. Tā jau drīzāk ir guļbaļķu trīsstāvīga pirtspils. Mūs sagaida saimnieks. Man galīgi nepatīk viņa vērtējošais skatiens un smīns. Nelda neliekas ne zinis, mudīgi iejūtas saimnieces lomā. Visi ir izrīkoti, iekoduši, iedzēruši un jau sēž pirts saunā.
Nelda pavēl visiem mazgāties pa pliko. Es tīstņājos dvieļos. Kādu brīdi draudzene nopūlas pierunāt mani šķirties no dvieļa, tad atstājas. Lai cik tas muļķīgi nebūtu, bet es ar savu «kautrību», pareizāk sakot, nevēlēšanos dot kaut vismazāko seksuālo mājienu, uzkurinu Kārlī interesi par sevi.

Vēl pēc pāris stundām un ne mazums izdzerta šampanieša es jau attopos pils pirts viesu guļamistabā Kārļa apskāvienos. Man šķita, ka es negribēšu mīlēties, bet izrādās, es pat ļoti to gribu. Visas manas emocijas transformējušās iekārē. Man gandrīz vienalga — ar ko. Tikai tikt vaļā no spriedzes, kas robežojas ar sāpēm, kas karsta gandrīz vai vārās manā klēpī.

Kļūdama par pamesto es mēdzu sevi mierināt, kā mēdz to darīt vientuļas sievietes. Bet tas galīgi nav tas pats, kas sajust dzīvu vīrieša miesu sevī! No kautrīgās jaunkundzes, Kārlim negaidot, es pārvēršos par tīģerieni. Negausīgi skūpstu, sūcu, kožu, skrāpēju. Uz mirkli ar acu kaktiņu pamanu Kārļa samulsušo sejas izteiksmi. Bet viņa grimase mani neinteresē! Es gribu atbrīvoties! Un nu tas nāk! Nikni grūžos pret Kārļa gurniem. No manām acīm šķīst asaras, bet no mutes vaidi un elsas. Kārlis aizspiež man muti un kušina:

«Nu nevajag! Nu paklusē! Es neticu tām, kas vaid!»

Acumirklī manas iekāres liesmas ir noslāpētas. Man orgasms noplok kā nebijis, tā arī pa īstam nesācies. Esmu nikna! Man tumšs gar acīm sametas. Kā var sievieti kušināt pirms paša orgasma?! Lecu kājās un metos ārā no guļamistabas.

«Pagaidi, kur skriesi! Es taču nebeidzu!» sauc man nopakaļ neaptēstais kavalieris. Viņš mēģina mani panākt un aizkavēt.

«Nepieskaries man!» nošņācu.

Kārlis atstājas. Sameklēju apģērbu. Ielūkojos mobilā telefona pulkstenī. Trīs naktī. Saviem spēkiem mājās netikšu. Sasodīts! Nu gan ieķēpājos! Nekad vairs nepiekritīšu braukt aiz pilsētas robežām. Man pat nav ne jausmas, kurā debesu pusē atrodos. Izlemju iet pastaigāt kādu brīdi pa mežu, kamēr trakās dusmas pāriet, tad nākt atpakaļ un lūkot vietiņu, kur sagaidīt rītu.

Dusmas tik ātri nepāriet. Es tik brienu un brienu pa gurkstošo pilnmēness apspīdēto sniegu. Dīvaini, bet nemaz tik ļoti nesalst. Laikam pie vainas dusmas. Rau, kur šoseja un tālumā atspīd mašīnas uguņi. Rokas mētādama, skrienu pretī savam glābiņam, kas varētu aizvest tuvāk mājām. Mašīnas lukturu apžilbināta, tumsā neredzu, ko es pūlos apturēt. Izrādās, esmu nostopējusi lielo fūri. Atveras kabīnes durvis. Es tik traušos iekšā siltumā. Gan jau sarunāsim, cik tālu tikšu.

«Dobrij večer, paņenka!»

Polis? Tā gan. Tikai poļiem raksturīgā samtainā balss intonācijā man atbild. Kur daiļā paņenka jāaizved? «Mājās», ar nopūtu izdvešu un slepus caur skropstām palūkojos uz savu vedēju. Bļāviens, tik skaistu vīrieti sen neesmu redzējusi!

Turpinājums sekos.