Pamestā. 3. Stāsti iz dzīves

Tā arī šovakar... Atliek tikai nopūsties, un uzreiz atceros VIŅA plato plecu, uz kura bija tik ērti gulēt pēc mīlēšanās. Sirdī ieduras skumju duncis. Ko viņš tagad dara? Paņem savā azotē to CITU? Atkal jauns duncis sirdī! Viņš tai citai saka: «Kas man te par zaķi azotē!»

Nelieties tāds! Tos pašus vārdus, ko teica man!

Nu, lūk, es jau sāku bimbāt. Situ ar dūri pa dīvāna atzveltni: «Man VIŅŠ ir jāatlaiž! Kad atlaidīšu, nesāpēs!»

Pleds, kurā esmu ietinusies, slapjš no asarām. Televizorā viena muļķe dzied, par to, cik sāpīgi ir, jo mīļotais aizgājis. Iegaudojos vēl skaļāk. Mans skatiens no TV ekrāna aizklīst līdz palodzei. Tur galīgi nonīkusi ģerānija. Aiz bēdām tai nepievērsu uzmanību. Jāaplej! Ceļos un šļūcu pēc lejamā.

Vannas istabā pildot krūzē ūdeni, ieskatos spogulī un pamanu, ka savās skumjās neesmu gana skaista. Tas ir jānovērš! Ģerānija paliek nelaistīta. Toties es izkrāmējusi visu savu kosmētiku, krāsoju ciet savas bēdas. Rezultāts atgādināja sprādzienu krāsu fabrikā ar seksīgu piesitienu. Smieklīgi! Kad sāku tīrīt nost savu sasniegumu dekoratīvās kosmētikas uzklāšanā, ierodas draudzene.

«Tūlīt pat ģērbies! Braucam! Lejā mašīnā gaidi divi tāāādi puiši! Brauksim uz pirti! Pie reizes nomazgāsimies!»

Es mēģinu pretoties. Nelīdz. Gribu pabeigt krāšļu notīrīšanu no sejas. Neļauj. Man esot satriecošs make-ap. Nekad tik labi neesot izskatījusies. Draudzene jau ieklupusi manā skapī un rauj no tā ārā pakaramos, meklēdama seksīgāko topiņu. Pēc mirkļa es jau esmu iespīlēta vizuļojošās šausmās, kuras reiz nopirku izpārdošanā nekad neuzvilkšanai.

Mana draudzene Nelda allaž izmanās sapazīties ar naudīgiem puišiem. Turklāt viņai nav nekādu problēmu kaut ko apsolīt. Vajag kādu meiteni draugam? Lūdzu! Braucam pakaļ! Godīgi sakot, man nepatīk būt par kādu meiteni draugam, tāpēc, iestumta jaunākā BMW salonā, sabozusies iekārtojos pašā aizmugures sēdekļa stūrī.

Nav jau nekāda vaina tiem puišiem. Vienu sauc Jānis, otru Kārlis. Kārlis uz šo vakaru skaitās tā kā mans «kavalieris». Mana omīte visus vīriešu kārtas pārstāvjus, kas nebija likumīgām laulību saitēm sieti ar viņu, sauca par kavalieriem. Tā nu sanāca, ka visi pasaules vīrieši bija kavalieri, izņemot vecotēvu. Tas jau esot tikai vīrs. Arī 80 gadu vecumā mana omīte koķetēja uz nebēdu. Es it nemaz neesmu atsitusies viņā.

Nelda toties pilda plānu par mums abām. Sēžot blakus Jānim, kas vada smalko auto, nemitīgi tērgā, uzturot nebēdnīgi koķetu atmosfēru. Sajūtu roku uz sava ceļgala. Pirmā domā — mest nost nekaunīgo ķepu, kas grābstās gar... krietni intīmu vietu — man ceļi ir īpaši jūtīgi. Atlika bijušajam tikai viegli nobraukt gar abiem ceļiem, un es jau biju ķepiņām gaisā. To darot, viņš murrāja...

Fu! Šitās domas tūlīt pat jāmet malā! Velnu izdzen ar Belcebulu! Ļaujos svešo roku glāstiem. Nav nemaz tas Kārlis tik nepatīkams. Slepus pašķielēju uz celīšu glāstītāju. Nosauļojies īstā kalnu saulē. Baltie zobi vien zib. Tikmēr Nelda noskaidrojusi, ka puiši bijuši slēpot Itālijā. Ka šitā mašīna, ar ko braucam, ir tikko pirkta. Janā pirkuma atzīmēšana risinās jau otro nedēļu.

Hm, tātad uzdzīvotāji! Nu, ja uzdzīvot, tad uzdzīvot. Man, galu galā, pašlaik precinieki nav vajadzīgi.

Pieņemu lēmumu mesties dzīves mutulī. Pabīdos tuvāk Kārlim. Viņš apliek man roku ap pleciem. Kā tas tiem puišiem tik viegli notiek? Braucam tusēt, ņemam klēpī jebkuru zaķi. Mums meitenēm citādāk — uz jebkuru raugāmies kā uz potenciālu precinieku. Bet viņi taču ir tikai kavalieri.

Vienīgi uzvedības normas mainījušās. Agrāk kavalieri vakara noslēgumā varbūt drīkstēja rociņu nobučot. Mūsdienās jau vakara sākumā spiež pie vestes un grābstās gar celīšiem.

(Turpmāk vēl.)