Sindijas Vildes pagātnes «grēciņi»

Kā stāsta Sindija Vilde, mazotnē, kā jau visi bērni, viņa kopā ar draugiem reizēm čiepusi zemenes un bumbierus no kaimiņu dārziem. «Biju īsta razbainiece un ne no kā nebaidījos. Varbūt tāpēc mani vismaz nevienā dārzā nepieķēra,» smejas Sindija. Tiesa, kādam viņas draugam gan tā neesot veicies. «Izrādījās, ka dārziņi tiek apsargāti, un draugs dabūja sāli dupsī. Pēc tam kādu nedēļu nabadziņš nevarēja sēdēt,» atceras televīzijas dīva.

Tāpat bērnībā mazo Sindiju ļoti saistījušas mammas draudzeņu kosmētikas brīnumlietiņas. «Tolaik jau neko nevarēja dabūt, tāpēc visas acu ēnas un citādi skaisti nieciņi bija liels retums. Ja kādai mammas draudzenei ieraudzīju ko skaistu, piemēram, acu ēnas, noteikti kādu kripatiņu nočiepu,» atzīstas Vilde. Šim nolūkam parasti izmantota pašdarināta papīra turziņa, kurā iebērtas kārotās acu ēnas vai ietīts niecīgs lūpukrāsas gabaliņš. Taču, ja meitene tikusi pieķerta, klājies plāni. Vieglākais soda mērs bijis «smagais» rājiens, bet smagākais — pēriens ar siksnu. «Rāja parasti mamma, bet pēra tētis. Mammai laikam bija žēl to darīt,» spriež Vilde.

Tomēr šis tas esot čiepts arī apzinīgā vecumā. Piemēram, ceļa zīme. «Kādam draugam bija dzimšanas diena, un mēs ar pārējiem draugiem izdomājām, ka varētu viņam uzdāvināt ceļazīmi — «iebraukt aizliegts», kas vairāk gan pazīstama kā «ķieģelis»,» stāsta Sindija. Viņa piebilst, ka pati arī piedalījusies dāvanas iegūšanā un vēlāk arī pasniegšanā. Tomēr, kur draugs ceļazīmi vēlāk licis, viņai gan neesot zināms.

No kādas citas ceļa zīmes iegūšanas tādam pašam nolūkam gan Vilde esot atteikusies. «Man ir draudzene Auce. Kā zināms, ir arī pilsēta ar tādu pašu nosaukumu. Tad nu draugi izdomāja, ka varētu Aucei uzdāvināt ceļa zīmi, kas norāda, ka sākusies Auces teritorija. Es gan no šā piedāvājuma atteicos,» stāsta Sindija.

Bet uz daudzu TV skatītāju jautājumu — kāpēc viņa vairs nevada spēli «Mīl, nemīl» — Sindija izvairās atbildēt, vien noteic, ka vairs neesot gribējusi to darīt.