Kurš sagrauza Dāvida mīļākās čības?

Izvēlas nevienam nevajadzīgu

Kādu rītu, šķirstot avīzi «Rīgas Balss», Dāvids ieraudzījis patversmē nonākušo suņu fotogrāfijas. Viena no tām bija Rembo bilde. Rakstīts, ka neviens šo dzīvnieku negrib ņemt, jo tas izskatās pārāk draudīgs un ir hiperaktīvs. «Man agrāk bija bulterjers, kurš nomira. Vairāk nekā pusgadu meklēju baltu bulterjeru, bet Latvijā tādu ir ļoti maz. Kad ieraudzīju Rema foto, uzreiz ielūkojos patversmes mājaslapā un piezvanīju. Vakarā braucām suni skatīties, tad izrunājos ar bērniem, un jau nākamajā dienā vedām Remi mājās. Ja gribas suni, kāpēc jāpērk par milzu naudu ar papīriem? Ja gribas draugu, labāk paņemt kādu, kas citiem nav vajadzīgs,» pārliecināts ir modes mākslinieks. Viņa jaunais suns ir aptuveni deviņus desmit mēnešus vecs Stafordšīras terjera un bulterjera krustojums, vārdā Rembo. «Viņi to nosauca par Rembo. Mēs paši tik stulbu vārdu nebūtu likuši. Tā kā viņš atsaucas uz vārdu Remis, mēs viņu saucam tā.» Par suni modes mākslinieks patversmei samaksājis 15 latu. Dāvids gribējis ņemt uzreiz divus suņus, bet patversmes darbiniece ieteikusi abus salaist kopā, un izrādījies, ka otrs suns — balta Stafordšīras terjera kucīte Domina — metās Remim virsū un koda. Tā nu modes māksliniekam vajadzējis attiekties no tās. «Nevaru taču dzīvokli pārvērst par cīņas laukumu,» nopūšas Dāvids. Viņš vienojies ar patversmes darbinieci, ka, tiklīdz Dominai atradīs jaunas mājas, viņam par to paziņos.

Remim un žurkām - liela mīlesība

Dāvidam mājās jau dzīvo kaķis un piecas žurkas. Kaķis ir vecs — 16 gadi —
un sākuma Remi nav pieņēmis, bet tagad samierinājies. Savukārt žurkām ar jauno mājas iemītnieku izveidojusies īsta mīlestība. «Viņš stundām sēž pie būra un runājas ar tām. Par ko viņi tarkšķ, es nezinu. Suns gan neapzinās, ka ir ļoti liels. Kad mēs žurkas izlaižam un tās cenšas aizmukt, Remis uzliek virsū ķepu, un tad žurka bļauj. Bet vispār žurkas viņam pa muguru danco,» smejas modes mākslinieks. Vēl sunim tīk braukt ar mašīnu, bet viņš ir liels bezkauņa — vienmēr grib sēdēt priekšā blakus šoferim.

Dāvida sieva Antra nolēmusi Remi vest uz suņu skolu, jo suns pagaidām neklausa, un, tā kā ir stiprs, Dāvida meita viņu nevar novaldīt. «Mums gan ir maz laika, tāpēc plānojam, ka ņemsim instruktoru, kas nāk pie mums un palīdz viņu audzināt.»

Sākumā bijušas problēmas ar suņa barošanu. Devuši sunim visdārgāko suņu barību, bet tas neēdis. «Kā lai zinu, ko viņš ēd? Viņš lūr uz mums un rej,» situāciju atmiņā atsauc Dāvids. Tad suns sāka ēst. Vēl saimnieks ievērojis, ka Remim netīk bomži.

Dāvids šķendējas, ka Remis ir pārāk hiperaktrīvs, nāksies viņu sterilizēt. Dienu pirms intervijas suns sagrauzis Dāvida mīļākās čības. «Tad gan man viss pa gaisu gāja. Iedomājies, labākās istabas čības! Ļoti ērtas. Tomēr Remis ir foršs. Pirmajā dienā viņš piekakāja un piečurāja virtuvi. Parādījām durvis, nu vairs nav problēmu. Parasti viņu ved pastaigās bērni, bet reizi nedēļā braucam uz laukiem, kur Remis var izskraidīties. Tur vēl mitinās vecais Džonītis — suns, kas dzīvoja mājā, pirms to nopirku.

Iepriekšējie saimnieki gribēja viņu nošaut, bet es teicu, ka ņemšu sev. Kaimiņiene viņu regulāri pabaro.» Remis sagrauzis arī grāmatu par Hariju Poteru angļu valodā un koka karoti. «Virtuvē grozā stāv putraimi, grūbas, cukurs un tamlīdzīgas lietas. Viņš kaut kā bija ticis klāt un pārgrauzis visus maisiņus. Viss bija vienā lielā kaudzē. Tas bija ārprāts! Grīda nosiekalota, lipīga. Tie putraimi... Šķita, ka trakonamā nokļūsim. Bet vispār Remis ir kluss. Tā kā mums bulterjeri jau bija, zinām šīs sugas raksturu. Ja viņi kaut ko iedomājas, to arī dara. Bet to nedrīkst pieļaut.»