Pamestā. 2. Stāsti iz dzīves

Kā es alojos, braši paziņodama, ka neizrādīšu savas sāpes. Es paniski baidos kaut kur pilsētā satikt VIŅU — to, kurš mani pameta, īpaši nesaspringstot. Vēl vairāk es baidos satikt viņu ar jauno «mīlestību»!

Savu apņemšanos apmeklēt kosmētisko salonu realizēju. Ne jau tai pašā vakarā, kad izlēmu. Tai vakarā aizvilkos mājās un gaudoju spilvenā. To spilvenu pēc tam tiešām varēja izgriezt kā slapju grīdas lupatu. Savu daiļumu, pareizāk sakot, to, kas palicis pāri no daiļuma, aizgāju sakopt pēc trim negulētām naktīm un milzīgas bimbāšanas. Kosmetoloģe ieteica vairāk uzturēties svaigā gaisā un nestresot — es esot dikti bāla.

Guļot uz kosmētiķes galda, aizvēru acis un spilgti iedomājos, kā es tāda bāla, bet skaista, kā nekā no kosmētiskā salona, satieku VIŅU ar… nē, nē, labāk bez TĀS. Manā sejā kā kādai Holivudas zvaigznei attēlojas sāpes un izmisums reizē ar cēlumu. Viņš visu to nolasa. Viņa sejā savukārt atspoguļojas apziņa par to, ko viņš nodarījis man un kāds dārgums es esmu.
Toties es tikmēr zaudēju no sāpēm samaņu. Skaisti un palēnināti krītu, plīvojot tērpa zīdam.

Pag, kura kleita tā varētu būt? Laikam tā tirkīzkrāsā ar tādu pašas krāsas šalli.
Skats no augšas. Es kā samīts, bet skaists tauriņš guļu uz asfalta, šalle glīti sakārtojusies ap manu ķermeni un atgādina tauriņa spārnus. Man apkārt pulcējas ļaudis. VIŅŠ laužas cauri pūlim, murminot pie sevis:

«Piedod, piedod! Ak, ko gan es tev esmu nodarījis!»

…Vispār labāk būtu, ja es tuvākajā laikā viņu nesatiktu. Es viņam sarunātu daudz nejauku lietu, par kurām man būtu pēc tam kauns.

Lūkoties pēc pielūdzējiem man arī sazinkādēļ negribas. Draudzene aicina piektdienas vakarā kaut kur iziet. Atsakos. Draudzene izbar, ka es kā mazohiste baudot savas sāpēs. Lai pierādītu, ka neesmu mazohiste, eju ar’ no mājas. Pirms tam uzklāju uz sejas «kara krāsas» — koši sārtas lūpas un koši melnas acis. Draudzene tā greizi noskatās. Labi, ka neko nesaka. Laikam nojauš, ka es nepaliktu atbildi parādā.

«Kara krāsas» līdzēja. Bārā veseli divi vīriešu kārtas pārstāvji mēģina noskaidrot, kāpēc es esot tik skumja. Ja man nebūtu tik tumši krāsotas acis, neviens nebūtu pamanījis to skumjo izteiksmi. Bet varbūt no manis vienkārši plūst skumju viļņi? Draudzene no manis aizlaižas pēc pirmās stundas. Otrā bāra galā pļāpā ar kādu puisi. Manuprāt, viņa šausmīgi koķetē un uzkrītoši skaļi smejas. Es dusmīgi uz viņu paskatos. Tieši tad sev aiz muguras izdzirdu līdz nabadzībai nodrāztu frāzi:

«Meitenīt, kāpēc jūs esat tik skumja?»

Atskatos. Jautātājs laikam bija ilgi šo frāzi pie sevis atkārtojis. Uz viņa paplikās pieres spīd sviedru lāses. Tak jau no saspringtas domas. Ūsainais četrdesmitgadīgais vēderplecīgais vīrelis uz mani lūkojas drīzāk lūdzoši, nevis kā rūdīts kazanova. Kazanova zinātu, ko citu pajautāt vai pateikt, lai iesaistītu vieglā sarunā. Muļķa ūsaini, tu tiešām domā, ka es tev tagad ņemšu un izklāstīšu visu, kas ar mani noticis un kāpēc es skumstu?

«Man patīk skumt! Gribu tagad būt viena! Lūdzu, ar mani nerunājiet!» cenšos runāt skaidri un asi.

«Jums patīk skumt? Nerunāt ar jums?» ūsainis pūlas izdomāt kādu sakarīgu atbildi.

Aizgriežos un izskatos, cik nu vien var, sabozusies. Resnītis, tā arī neizdomājis, kā rīkoties tālāk, kādu brīdi pamīņājas un aiziet.

Atviegloti uzelpoju un sāku skatīties, kur pazudusi draudzene. Draudzeni neatrodu. Toties atrodas vēl viens ziņkārīgais, kas pajautā tieši to pašu, ko iepriekšējais. Kas viņi — vienos kursos gājuši?! Šoreiz tas ir jau krietni iedzēris zeņķis ar skūtu galvu. Apveltu zeņķi ar ledainu skatienu un iesaku apmeklēt atturībnieku kursus, lai viņa smadzenēs apstājas degradācijas process. Paķeru somiņu un dodos mājās.

Ejot mājās, kad esmu pietiekami izdusmojusies uz trulajiem vīriešiem, pieķeru sevi pie domas: lai vai kādi, bet tie vīrieši tak mani neatstāja bez uzmanības. Tad jau zemē metama neesmu!