Pamestā. Stāsti iz dzīves

Ilgu brīdi lūkojos īsziņas burtiņos telefona ekrānā. Līdz aptveru: tā laimīgā, kurā viņš ir iemīlējis, neesmu es. Tur nebija teikts, esmu iemīlējies TEVĪ. Mani kompaktā veidā, bez liekiem paskaidrojumiem informē — starp mums viss ir beidzies, esmu iemīlējies citā. Man viņš nekad neteica, ka mīl mani. Tas esot tāpat jāsaprot.

Nikni iespēru pa ledus kluci ietves malā. Sala pirksti, turot no kabatas izvilkto telefonu. Sūrstēja kāja no neveiklā un pārāk niknā spēriena. Vēl vairāk sūrstēja apziņa: «Es zināju, ka tā būs! Kaut ko tamlīdzīgu sajutu pēdējā reizē, kad mīlējāmies!»

Toreiz es padomāju: kaut kā bezkaislīgi viss notiek. Laikam par ilgu esam kopā. Kā nekā trīs gadi. Tad es pati sevi nokušināju, aizmālējot trauksmes signālu ar «gan būs labi» lipīgo sīrupu. Kaut kad vēlāk, veicot gada nogales daudzos darbiņus, nodomāju: laikam mazāk sāpīgi būtu, ja es pirmā pamestu. Bet nav jau īpaša iemesla. Gan būs labi. Tad aizbraucu komandējumā...

Sivēnaste! Kamēr es prom, tikmēr šis izmanās iemīlēties! Mans egoisms sāka kārpīties un brēkt pēc paskaidrojumiem un taisnības. Acīs sariesās asaras. Krūtīs iedūrās sāpe.

Bridu pa izgaismotām vakara pilsētas ielām un domās izteicu ļaunajam pametējam visas savas pretenzijas. Pieminēju visas tās reizes, kad viņš laikus neatcerējās apsveikt, kad bija pārāk aizņemts darbā, kad nepateica komplimentu īpašos gadījumos. Kampu pēc telefona, lai zvanītu un pieprasītu paskaidrojumus.

Grābstoties pa kabatu pēc mobilā, negaidot atcerējos: viņš taču man īpaši iepatikās tāpēc, ka nebija liekvārdīgs. Visas savas vajadzības un vēlmes izteica strupi un kodolīgi. Tad es jūsmoju, cik gan šis vīrietis ir vīrišķīgs. Nekad nekuļ tukšus salmus. Vienmēr zina, ko grib.

Stop! Kādus gan es saņemšu paskaidrojumus? Viņš nekad neko nepaskaidro. Paliec vien pati ar saviem jautājumiem. Ja ir vēlēšanās, vari pati sev atbildēt. Bet kas man atbildēs, vai esmu sliktāka un nesmukāka par to otru, kurā viņš iemīlējies? Gan jau esmu! No sāpju sažņaugtām krūtīm izlauzās elsas, kājas ļima. Garām ejošā tantiņa ar sašutumu paskatījās uz elsojošo un streipuļojošo būtni garā mētelī ar sarkanu degunu un saraudātām acīm: «Sadzeras un vazājas pa ielām! Tāda solīda jaunkundze, bet uzvedas kā pēdējā dzērāja.»

Man to tanti gribējās nosist. Ko viņa zina par manām sirds sāpēm! Bet būtu nejēdzīgi kārtību uz ielām sargājošais pensionārei skaidrot, ka solīdai jaunkundzei nepiedienīgu izskatu esmu ieguvusi tāpēc, ka tikko mani pameta vīrietis, kuru mīlēju. Tāpat būtu nejēdzīgi to tanti nosist un vēlāk policijai paskaidrojuma rakstā izklāstīt, ka pensionāre L. neapdomīgi izteikusi aizrādījumu nevietā, kad man bija īpaši drūms dvēseles stāvoklis, jo mani pameta... Turklāt es nemaz neesmu dzērusi! Hm... bet tā ir laba doma — ņemt un sadzerties un attaisnot tantes sašutumu. Kur te tuvējā dzeršanas iestāde?

Nekad, nemūžam mani nevarētu ievilināt spēļu automātu zāles bārā! Agrāk ar līkumu gāju apkārt iestādēm, kurās ļautiņi grimst azarta spēļu zaņķī, apdullinoties ar alkoholu. Ko tik visu nesadara pamesta sieviete!

Braši pasūtu pie bāra letes viskiju. Tad mazāk braši nolienu pašā stūrī. Bārs ir tukšs, tikai pie letes bārmene mēļo ar draudzeni. Aizžmiedzu acis un kā filmās kovboji glāzes saturu vienā vēzienā ieleju mutē. Kuņģī paliek silti, tad karsti. Noripo vēl kāda asara. Vieglāk nepaliek. Toties vairs negribas domāt nevienu domu.

Izdzirdu bārmenes un viņas draudzenes sarunas fragmentu: «Ir gan iekšas tai Gitai. Vīrs aizgāja pie jaunākas, bet šī paziņo, ka tagad tikai īstā dzīve sākusies. Nu viņai esot laiks priekš sevis. Bet izskatās jau arī baigi labi. Pa kosmētiskiem saloniem vien dzīvojas. Esot bijusi pie stilistes...»

«Pa kosmētiskiem saloniem vien dzīvojas...» atkārtoju pie sevis.

Kad es biju pēdējo reizi tamlīdzīgā iestādē? Neatceros! Paceļu acis uz savu atspulgu skatlogā. Brrr! Es arī tādu pamestu! Tik skrien un skrien, par sevi nerūpējas. Mati arī tādā nekādā krāsā. Nagi? Fui! Tādus tik zem galda turēt!

Man arī ir «iekšas», kā tai man nezināmajai Gitai! Parādīšu VIŅAM, ka nemaz nepārdzīvoju! Man arī tikai tagad īstā dzīve sākas! Man pie kājām būs pielūdzēju bari! Kur te tuvākā frizētava?

Turpmāk vēl.