Uzrakstīju iepazīšanās sludinājumu…

Pa vidu un pāri tam visam kā pildījums, garnējums un nepieciešamība — mani bērni. Ritms nomierina ne tikai zīdaiņus un mazus bērnus. Arī mani. Lai nevajadzētu atcerēties, lai nepakļautos kārdinājumam ļauties plosīgam aizvainojumam, žēlošanai un vaimanāšanai par vientuļās mātes apšaubāmajām cerībām tikt pie normāla vīra.

Bārus cenšos neapmeklēt — tas izjauc ritmu. Un vēl alkohols — man šķiet, kad iedzeru mazliet vairāk par 50 gramiem, visiem uzreiz top skaidrs, ka es vēlos iepazīties, nocopēt kādu un piesiet sev uz mūžu. Ieskatoties bāra tualetes spogulī, es tur redzu sievieti ar skumji kārīgām acīm un ģimenisku rūpju nobružātu pieri — vienvārdsakot, viegli pieejams kumosiņš vienas nakts seksam, kurā iekritušie vīrieši riskē tikt pārsteigti ar nevainīgu paģiru rīta jautājumu: «Vai tu mani precēsi?»

Ar prātu es, protams, saprotu, ka tā nav taisnība. Ar prātu es esmu neatkarīga sieviete, kura spēj izdzīvot arī viena. Tāda, kurai ir nepieciešamas veselīgas attiecības. Vai arī nekādas. Un ne jau uzreiz precēties. Pavērot, apošņāt, iegūt laiku un atrast to, ko saprotu kā mīlestību. Ar prātu man nav kur steigties, jo steigties ir sasteigt. Jo steigties ir pazaudēt, vēl neiegūstot. Jo steigties ir palaist garām miljoniem sīku nianšu, kas vēlāk atspēlēsies desmit miljonos pārprastu vārdu, skatienu, pieskārienu.

Un tomēr ir ļoti grūti atbrīvoties no «sasteigt». Gribas pierādīt sev, ka neesmu sliktāka par tām, kurām ir. Pierādīt, ka varu. Un, kauns pat teikt, pierādīt bijušajam vīram, kurš pēc šķiršanās nomainījis jau trešo pelīti, ka esmu tikusi tam pāri, ka man ir labi, pat labāk nekā viņam, ka man nevajag 3, 5, 10 partnerus, ka esmu atradusi vienīgo lielisko, kas spēj novērtēt to, cik brīnišķīga esmu. Bāros ir grūti nesasteigt.

Torīt es pamodos ar sajūtu...

Piesēdos pie datora un uzrakstīju iepazīšanās sludinājumu. Lēni un mierīgi apsverot visu, ko vēlos. Piedomājot, lai nenobiedētu. Atstājot vietu noslēpumam. Simtiem atbilžu, daži desmiti izredzēto, pavisam nedaudzi, ar kuriem turpināt saraksti. Tagad, kad šis stāsts jau aiz muguras, man grūti atcerēties, kāpēc atbildēju tieši tiem vīriešiem.

Iesākumā šķiroju viņus ar prātu, atsijājot tos, kuri neatbilda manām iedomām, tad pieslēdzu maigākas substances un taustījos ar pirkstu spilventiņiem. Galu galā devu vaļu intuīcijai, jo neba jau aiz katra romantikas un sapņu pārpilna teksta slēpjas vīrietis ar lielo V.

Pēc ilgākas sarakstes sapratu, ka vēlos satikties tikai ar vienu. Satikties, lai pārbaudītu savu iedomu atbilstību reālajam tēlam, lai uzzinātu, vai šis cilvēks spēj komunicēt arī tad, ja viņam skatās acīs, vai šim vīrietim vispār ir rokas, kājas, galva un ķermenis — virtuālajiem prinčiem mēdz būt paradums izgaist, saskaroties ar materiālo pasauli.

Mēs norunājām tikties kādā kafejnīcā. Viņš atsūtīja man savu foto, mazliet izplūdušu, bet gana labu, lai es spētu novērtēt, cik viņš ir izskatīgs. Lai atpazītu tiekoties. Pati savu bildi neiedevu — mazliet baidījos. Bet mūsu sarakste bija kļuvusi pietiekami uzticama, lai mēs nebēgtu viens no otra gadījumā, ja izsapņotais negaidīti izšķīstu ieraudzītā priekšā. Nopietni cilvēki tomēr.

Kafejnīca. Gandrīz tukša. Divi pārīši, pāris draudzenes pie sidra glāzēm un... vientuļš vīrietis pie galdiņa. Mazliet kontrastaināks nekā datorizdrukā. Vai ir tas pats? Droši vien — es jau kavēju, un viņš nešķita no tiem, kas krāptos.

— Vai jūs esat tas? — uzsmaidīju viņam, piestājusi pie galdiņa.

— Es esmu tas. Vispār jau es esmu es, — viņš, manāmi pārsteigts, ielūkojās man acīs.

— Es esmu tā, — atbildēju, lai pārtrauktu klusumu.

Izbrīns vīrieša acīs manī viesa aizdomas — varbūt viņš nemaz nav tas?

— Es redzu, ka arī jūs esat jūs. Vai tas būtu tik dīvaini? — Samulsu pavisam.

— Ziniet, es laikam aiziešu līdz... Nu jā, sakārtoties, — es izstostīju un metos uz tualetes telpām.

Ilgi stāvēju pie spoguļa — pārkrāsoju lūpas, izķeksēju acs kaktiņā ieslēpušos tušas graudiņu, raustīju kleitu.

«Man vajag laiku,» es domāju, «mazliet pagaidīt. Šķiet, ka šis vīrietis nav īstais. Varbūt manējais kavējas, es te bišķi pasēdēšu un, kad iznākšu, tas īstais būs jau atnācis un miers... Stulbi, stulbi, stulbi...»

Pēc minūtēm 10 (bet varbūt 5? 20? — laiks šādos gadījumos uzvedas pavisam neadekvāti) es atkal iegāju zālē. Tā pati situācija — vīrietis joprojām viens, pārējie galdiņi joprojām bez vientuļa vīrieša.

— Vai drīkstu pasēdēt pie jums, kamēr sapratīšu, kas te notiek? — uzvaicāju savam nejaušajam sarunu biedram.

— Protams, — viņš attrauca un pasūtīja man tēju.

Mēs sākām pļāpāt. Lai izlīstu no neveiklās situācijas, izstāstīju viņam savu stāstu — par nenotikušo tikšanos, par kļūmēm, kas reizēm piemeklē mūs visus.

Pēc stundas viņš teica: — Vēl pavisam nesen tam otram vīrietim bija visas priekšrocības. Ja viņš būtu atnācis, man būtu jāpieliek daudz pūļu, lai iepazītos ar tevi. Tagad, ja viņš pēkšņi ierastos, tas jau būs jādara viņam.

Tagad mēs tiekamies. Lēni, bet arvien biežāk. Pamazītēm, bet arvien maigāk. Nesteidzoties, bet arī nevelkot garumā.

Ja pavisam godīgi, es vēl joprojām neesmu pilnīgi pārliecināta, ka Viņš tomēr nebija Tas. Bet kāda tam tagad nozīme? Ja arī bija, tad šis vīrietis izdarīja visu, lai es nejustos kā vientuļa sieviete, kura nemāk citādi iepazīties, kā vien caur sludinājumiem. Tagad viņam ir visas priekšrocības.