Cash nodevies darbaholismam

Kā tev klājas? Ko tu dari?

Pusgads vēl palicis, ko mācīties Rīgas galdniecības arodvidusskolā, bet esmu atradis labu darbu... Raujos uz pusēm, jo apzinos, ka mācības jāpabeidz. Praktikumam esmu izvēlējies veidot gultu. Tas nav iecienīts galdnieka uzdevums tieši materiālu dārdzības dēļ. Kā man izdosies, pats nezinu. Vēl šajā gadā esmu kārtīgi koncertējis. Šķiet, izbraukāju visu Latviju, ja nu vienīgi pašos dziļākajos laukos neesmu bijis. Ir vietas, kur bija mīļāk, ir, kur nācās lietot spēku. Jā! Koncertā Skrundā pacēlu roku, lai savaldītu cilvēku. Nesaprotu: ja kāds nespēj savas jēlības saturēt, kamēr pārējie, samaksājuši naudu, mierīgi bauda koncertu... Tādā situācijā esmu spiests nolikt malā mikrofonu un likt lietā spēku. Puiši bija pārdzērušies un ievandījās koncertā. Taču tas bija sīks negadījums.

Kā noprotu, noticis kas būtiskāks.

Jā. Šogad izšķīros ar savu draudzeni Gundegu. Mēs bijām kopā kādus trīs gadus. Kā tas notika? Nu, tā dzīvē notiek. Iespējams, ka mums kaut kur nesakrita domas. Kurš vainīgs? Labāk teikšu, ka es. Nevainošu viņu. Pašreiz dzīvoju viens. Ļaušu norimt savām emocijām. Mēģinu salikt visu pa plauktiņiem, izanalizēt. Nevēlos iesaistīties pēkšņās attiecībās. Un vispār... Ar meitenēm ir tā — daudzas ar mani grib draudzēties, bet lielākoties tāpēc, ka skaitos populārs. Ja jutīšu, ka patīku pa īstam un arī manas jūtas ir patiesas, tā būs cita lieta. Esmu optimists.

Vēl pārdzīvojumus man sagādāja Kuldīgas rajona Kurmāles pagasts ar savu kraso lēmumu. Tas šoruden lauza līgumu ar Alsungas bērnunamu, tāpēc es paliku uz ielas. Ziema degungalā, un paliec kaut vai zem eglītes. Neesot budžetā bijusi nauda, ko par mani maksāt. Manuprāt, tas ir nekaunīgi. Ja ar mani runātu mierīgu un skaidru valodu: tā un tā, bet nāk kāds puisis manā vietā, liekas naudas nav — es tik ļoti nedusmotos. Kad aizbraucu uz pagastu un painteresējos, kur man tagad likties, man piedāvāja četras tukšas sienas.

Un kur esi licies?

Tā kā viss, kas ap mani galvenokārt griežas, atrodas Rīgā, nācās meklēt kādu apmešanās vietu te. Atradu. Purvciemā. Pusotra istaba. Par to maksāju 70 latus mēnesī. Īpašus remontdarbus neveicu, jo dzīvoklis nav mans un man nepaliks. Nozīmīgākā mēbele ir par «Talantu fabrikā 4» iegūto naudas balvu nopirktā gulta. Bērnu bāreņu fonda prezidente Sandra Brice man līdzēja atrast šo vietu. Pirms tam vairākus gadus nodzīvoju pie viņas birojā. Tad atradu vietu citur, bet man tur nepatika, tāpēc nolēmu īrēt pats savu mitekli.

Ko dari, lai tiktu vaļā no pārdzīvojumiem? Tērē lielo naudas balvu — 10 000 eiro?

Cītīgi strādāju. (Smejas.) Arī brīvdienās. Desmit stundas dienā. Ap pusnakti esmu mājās [Kaspars strādā t/c «Spice», bet dzīvo Purvciemā, tāpēc jāmēro krietns ceļa gabals turp atpakaļ] un noguris iekrītu gultā, un aizmiegu, neveltot laiku visādām domām. No rīta agri ceļos, klausos mūziku un dziedu līdzi, nedomājot par sirdēstiem. Man patīk mans darbs — esmu pārdevējs konsultants apģērbu veikalā «Deep». Tāds ir vienīgais Baltijā. Pirmais veikals, kurā ir pietiekami daudz piemērotu lietu tieši vīriešiem. Arī labu naudiņu var nopelnīt — jo vairāk strādā, jo vairāk saņem.

Bet par to balvu... Gluži vai jāteic viediem vārdiem: es nelienu jūsu makā, jūs nelieniet manā. (Smejas.) Bet, ja godīgi, esmu to ieguldījis sevī. Tūdaļ veikalā «Tava skaņa» iegādāšos aparatūru par 3000 latiem un aizvien aktīvāk koncertēšu. Visos koncertos, kur piedalījos, īrējot aparatūru, iztērēju krietni vairāk.

Mēdzu arī iegriezties pie Ances Krauzes, lai mācītos dziedāt. Taču nu darba dēļ nesanāk laika. Atlikušo balvas daļu plānoju ieguldīt izglītībā...

Vēl es startēju «Eirovīzijā» — neizdevās. Šogad tur bargi noteikumi. Neteikšu, ka man bija slikta dziesma. To komponēja Ingars Viļums, un Līga Robežniece man līdzēja darboties. Ielūkojos tabulā, kur redzami tie, kuriem paveicās. Lieku prognozes uz diviem — «Cosmos» un Martu Kristianu Kalniņu.

Gads tuvojas beigām. Kā tu to vērtē?

Šis gads man devis lielāko atspērienu. Tas bijis krāšņs: ir gājis gan uz augšu, gan uz leju. Bijuši daudzi pavērsieni. Gluži vai no nekurienes. Esmu kļuvis daudz pašpārliecinātāks. Man nav jābaidās un nav sabiedrībā jājūtas mazvērtīgam. Agrāk bija tā: ko nu es, bērnunama bērns. Kuru es interesēju? Ieklausījos kādā labā cilvēkā, viņš teica: vecīt, tev jānāk uz Rīgu. Te ir perspektīva. Un nu es liecu šā viedā cilvēka priekšā galvu. Esmu ieguvis sev tuvākus cilvēkus — manus kolēģus «fabrikā». Taču skumji, ka nu esam pašķīduši, ļoti reti sanāk satikties. Ar Lieni Šomasi (Leni) arī diezgan reti saskrienamies. Sen neesmu saticis Dave (Dāvi Kolbergu), Ellu (Elīnu Fūrmani). Zinu tikai to, ka viņa ir jaunajā šovā...

Starp citu, ko domā par «Talantu aģentūru"?

Nezinu. Neko sliktu nevaru teikt. Tikai tāpēc, ka pats esmu reiz līdzīgā ķezā iekūlies. (Smejas.) Ja godīgi, ir joki, kurus es nesaprotu. Iespējams, esmu par dumju... Bet ir arī labi joki. Kāpēc viņi nedzied «dzīvajā"? Šķiet, tiek spēlēts uz aktierisko, nevis vokālo pusi. Man nav laika tajā iedziļināties.

Tagad jūtos kā uz viļņa — nāks klajā jauns skaņdarbs «Join the hands». Par albumu arī domāju, bet vispirms jāizlaiž apgrozībā vairāki singli, lai cilvēkiem to albumu būtu interesanti iegādāties.