"Viņš nav plīša lācītis, ko var sajūsmā mesties glaudīt. Taču savējiem ļoti uzticams suns," saka diētas ārste Lolita Neimane, raksturojot ģimenes mīluli Batleru. Pagalmā sagaida iespaidīgs sanbernārs – gudri un uzmanīgi noskatās, it kā mēģinot noteikt, kādi ir atnācēju nodomi.
Filozofiskais milzenis Batlers
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Milzenis grib klēpī
Lolitas Neimanes ģimenē ir četri puisieši – vīrs Gastons, dēli Niklāvs un Gustavs un sanbernārs Batlers, īstajā vārdā Zavinula nel Dora, mīļi dēvēts arī par Zuziku. Suns ir visu mīlulis, tomēr galvenais saimnieks ir Gastons. Tieši viņš spēj Batleram sabužināt ausis tā, ka suns sāk laimīgi rūkuļot. Lolitas bērnībā mājās dzīvnieku nav bijis, dzīvojuši dzīvoklī Jelgavā. Taču viņai vienmēr patikuši tieši suņi. Kaķi šķituši tādi kā neuzticami. Kad Lolitai bija astoņi gadi, kaķis viņai uzlēca uz galvas – gājusi uz pagrabu pēc kartupeļiem. Toreiz ļoti pārbijusies, piesardzība saglabājusies joprojām.
Pirmais suns bija Lūkass, arī sanbernārs, iegādājušies, kad sākuši ar Gastonu dzīvot kopā. "Batlers ir pilnīgi cita rakstura, mierīgs un nosvērts, bet Lūkass bija neaprēķināms, visādas blēņas sastrādāja. Atceros, vīramātei bija atsūtīta no Amerikas balta mohēras dzija, viņa sēdēja dārzā un adīja, bet suns visu smalko dziju izstaipīja pa krūmiem. Batlers neko sliktu nav izdarījis, ja nu kādai mašīnai mazliet pagrauzis bamperu," teic Lolita Neimane.
Nākamais bija vācu aitusuns, Eltons vārdā. Pēc Eltona aiziešanas uz citiem medību laukiem domājuši ņemt zelta retrīveru, aizbraukuši skatīties suņukus, bet kaut kā neviens nav uzrunājis. Drīz izvēlējušies sanbernāru.
"Pēc rakstura Batlers ir ļoti labs, taču nav mieramika, kas ļaujas bužināties. Kad bija mazs, vienmēr suņuku ņēmām klēpī, kad sēdējām un skatījāmies televizoru. Šo ieradumu Batlers saglabājis joprojām. Pietiek apsēsties uz šī dīvāna, kā suns ir klāt," stāsta Lolita, piebilstot, ka suns sver kādus 80 kilogramus.
Brīvdienu rituāls
Sanbernārs savu pazīstamību ieguva līdz ar filmu par Bēthovenu, lempīgo blēņdari. Vai dzīvē ir līdzīgi kā filmā? "Katrā ziņā mūsu Batleram tā siekalas nešķīst. Visi saskatījušies filmu un domā, ka mēs te esam pilnīgi nokarinājušies ar siekalām. Nu nav viņš tāds siekalu mākonis," dusmojas Lolita Neimane.
Sanbernāri izsenis pazīstami kā kalnos pazudušo ceļinieku meklētāji. Vai arī Batlerā ir kaut kas no glābēja? Neesot gan bijis tāda gadījuma, taču suns saspringst, ja brāļi viens otru bišķi pabaksta. "Uzreiz metas aizstāvēt, nāk virsū un rūc – rāda, ka nedrīkst tā slikti uzvesties."
Neimaņi ir kategoriski pret suņa likšanu pie ķēdes, Batlers bauda savu brīvību ar žogu apjoztā privātmājas dārzā. "Mums daudz kas notiek ārā, vīrs restaurē autiņus, dēli palīdz, mani vīrieši neguļ uz dīvāna pie televizora. Un Batlers visur piedalās." Brīvdienās esot īpašs rituāls – kad ēd brokastis, suns ienāk, sasveicinās, apguļas. "Sajūt, ka ir svētki. Bet vislielākie prieki ir tad, kad sniegs uzsnieg – suns skrien un lec, ēd sniegu, milzīgā sajūsmā. Karstajās vasarās gan grūti, mēs ik pa brīdim dārzā viņu aplaistām, lai var izturēt."
Batlers suņu skolā nav gājis. Sanbernārus esot grūti skolot, "viņiem pašiem ir liela galva". Pirmo sanbernāru vīrs vedis uz mācībām un šo laiku vēl tagad atceroties kā murgu.
Visvairāk Batleram patīk iet uz tuvējo Āgenskalna tirgu. "Tur viņam ir draudzenes, viena pacienā ar kūpinātu gaļiņu, cita ar biezpienu... Kad dodamies no mājas, suns burtiski velk uz to pusi. Cilvēkiem viņš vispār ļoti patīk, es nekad neesmu dzirdējusi – kāpēc jums suns bez uzpurņa. Kad ejam pastaigās, viņš neplēšas ar citiem sugasbrāļiem, stāv tam pāri. Kad kaimiņu suns aiz žoga aktīvi rej, mēģina pievērst uzmanību, Batlers apskatās un vēsi aiziet. Laikam apzinās savu spēku," prāto Lolita.
Diētu neievēro
Vai diētas speciālistes mājdzīvnieks mielojas veselīgi? Lolita Neimane smejas – Batlers ēd visu. Pamatbarība gan ir profesionālā, suņu, bet viņš piedalās arī šašliku ballītēs un labprāt mielojas ar visādiem kārumiem. Vienmēr gaida Gastona māsu, kas neaizmirst tādus atnest.
"No galda gan nekad neko nav ņēmis. Tikai reiz bija negadījums... Mana draudzene iedāvāja lielu gabalu Havarti siera. Nu tāds drusku smirdīgs sieriņš, noliku priekšnamā. Pēc laika skatos – pliks maisiņš mētājas. Batlers sieru bija apēdis. Visu! Vairākus kilogramus! Bija žēl siera, bet vairāk es uztraucos, lai sunim nekas nenotiek. Viss beidzās labi, tikai vakariņas gan viņš nedabūja."
***
Sanbernārs
- Raksturs cildens, ne velti šīs šķirnes suņi var darboties kā glābēji
- Laba koordinācija un lieliska oža
- Pēc dabas draudzīgs, ja pieņem par ģimenes locekli un mīl
- Nedrīkst ieaudzināt niknumu, jo tad var kļūt bīstams
- Izskats iespaidīgs. Spēcīgs, stingrs un muskuļots ķermenis, varena galva un modra sejas izteiksme
- Temperaments no nesatricināmi mierīga līdz dzīvīgam
- Lēni sadusmojas, bet vēl lēnāk nomierinās
***
Batlers
- Vārdi – oficiālais Zavinula nel Dora, pieņemtais – Batlers, mīļvārdiņi – Zuziks vai Zuze (tēvs no Holandes, māte no Latvijas).
- Raksturojums – sanbernārs, četrus gadus vecs un 80 kilogramus smags puisis
- Personība – nosvērts mājas sargs, uzticams un mīļš pret savējiem, atturīgs pret svešiniekiem
- Ieradumi – patīk ierausties klēpī, kad mājinieki skatās televizoru
- Ēdienkarte – profesionālā sausā barība, taču ir sajūsmā, ja tiek pacienāts ar kārumiem; labprāt notiesā zemenes, arbūzu un citus augļus, bet netīk paprika; neēd jēlu gaļu un kaulus negrauž
- Mīļākais ceļojums – uz Āgenskalna tirgu