Dāvids: «Var jau būt, ka esmu kāda biznesa prostitūta»

- Esi ieracies darbos līdz ausīm - vai jūties komfortabli?

- Godīgi sakot, ārprātīgi. No rīta esmu radio, vakarā - televīzijā, un tā četri raidījumi nedēļā. Bet es labi zinu, kā ir tad, kad nav naudas un darba... Un vēl, cik es zinu: ar slaveniem cilvēkiem ir pilni kapi (smejas). Vēl - slavu uz maizes uzlikt nevar. Visi mani darbi ir izaicinājumi - viens pēc otra. Teikšu, kā ir - mode ir kļuvusi dārgs hobijs, jo nopelnīt ar to nevar. Vispār jau var, bet ne tik daudz, lai ar ģimeni justos komfortabli. Tie televīzijas un radio projekti ir atnākuši tā negaidīti un veiksmīgi aizgājuši. Es jau smejos - vidusskolas laikā par lielo muti mani trīs reizes meta ārā, tagad es ar to varu nopelnīt. Un vēl jau katru dienu ir Talantu aģentūra, kur skaitos stila producents. Un vēl man ir klienti. Novembra sākumā bija «Rīgas Fashion Week» skates, 17. novembrī — «Nokia Dāvids Party». Man ir izstrādātas savas smaržas un briļļu kolekcija - tas gan tā kā mazliet norāvās. .. Jāpaspēj radīt tērpus mūziklam «Kabarē»...

Un ir vēl kāda traka lieta, kas pagaidām ir tapšanas stadijā, - varētu būt, ka uz Ziemassvētkiem es izlaižu savu pirmo singlu (klusi smejas). Krieviski. Jā - es dziedu (smejas). Muzikālās dzirdes man nav nevienā acī, un uz ausīm ir uzkāpuši divi lāči. Bet es tā izdomāju... Viss jau tā kā ir bijis. Saviem draugiem, paziņām un Latvijai visu esmu parādījis - sākot ar pliku pakaļu un beidzot ar kaut kādiem ārprā-tiem. Visu viņi ir redzējuši. Vienīgais, ko viņi vēl nav dabūjuši, - tas ir šoks uz ausīm (smejas). Un tad es izdomāju, ka iedziedāšu singlu. Būs arī videoklips un klubu versija - pilna pakete.

- Pats esi arī mūzikas un vārdu autors?

- Nē, nē, esmu izpildītājs. To visu raksta krievu puiši - kompānija, kas nopietni ar to nodarbojas. Aktīvi plosos arī savā lauku mājā Jelgavas pusē. Nesen nopirku, tagad tīru no drazām. Kamēr savedīšu kārtībā... Ceru to padarīt par vienu no skaistākajām Latvi-

jas vietām - tur ir četrarpus hektāru liels parks ar dīkiem un ozoliem. Bet tagad es vēl negribu teikt, cik tas izmaksājis. Nu, nopietni, bet tā dēļ ir vērts strādāt.

Ja par darbiem - paspēju parakstīt līgumu ar «Diesel». Tad braucu prezentēt lietuviešu šņabi: nāk iekšā jauns zīmols. Pa starpu vēl paspēju aizskriet uz mājām - žurka ir slima -, atdot sievai mašīnu, lai var aizvest pie ārsta. Vakar bērnus vedu uz nometni. Biju lauku mājās, skatījos, kā veči mežu ir izzāģējuši. Tā ir mana ikdiena. Vakariņas ēdu pēc vienpadsmitiem.

- Tev nav bail pārdegt?

- Ir. Tieši šodien izdomāju, ka sajukšu prātā.

- Vai nedomā, ka tev vajadzētu atteikties no kaut kā?

- Esmu domājis. Oktobrī gribēju lauzt līgumu ar «Talantu aģentūru». Ir ļoti liela iespējamība, ka drīzumā varētu parādīties Dāvida šovs krievu valodā. Man tā publicitāte ir veidota loti specifiska. Visi saka - Dāvids kretīns, izvirtulis un idiots. Vai tiešām nevienam nav ienācis prātā, kāpēc es te sēžu un ka es varētu darīt ko citu? Nevienam nevajag baltu, pūkainu, kārtīgu cilvēku - visiem ir garlaicīgi. Cilvēki alkst asiņu. Viņi paši sevi ierauga tajā televīzijā - tā ir. Man pašam bieži vien ir bijis šoks. Piemēram, atnāk cilvēki: paņēmuši divas māsiņas no bērnunama - trīs gadus paturējuši, kļuvis par grūtu, atdevuši atpakaļ... Un visu to vēl mierīgi stāsta. Pēc tam raud, ka viņu ģimeni esmu pazemojis. Biju šokā. Es pats gandrīz sāku raudāt - tik šausmīgs stāsts. Labs cilvēks pat suni uz patversmi neved atpakaļ... Ir bijis arī tā, ka gandrīz pa purnu esmu ielicis. Tēma bija par anālo seksu, bravūrīgs puisis - visas sievietes sauca par kucēm, cūkām... Tad es pateicu - ja vēlreiz to vārdu dzirdēšu. .. Kas tu par vīrieti?! Lupata! Ja tev patīk sievietes - nu kā tu drīksti?! Es pat tā nedaru... Man kauns. Nu ir kaut kādas ētikas normas... Bet neviens jau nezina, kas notiek aizkadrā, visi domā, ka es te izpildos...

- Tāds iespaids rodas...

- Tas ir veiksmīgi padarīts darbs - viņi ir apmānīti līdz pēdējam. Niks Volmārs un citi redaktori... Tie jautājumi tādi pajēli... Nu nav jau tā, ka es 40 gados būtu tik jēls... Nē, nu ir jau tā, ka esmu dulls, bet teikšu godīgi — man krāniņi, pakaļas un vēl kas tāds... kā rupjāk varētu pateikt... mani neinteresē tādā plāksnē tas viss. Esmu redzējis visu, ko vien cilvēks savā dzīvē uz pasaules var redzēt. Mani interesē mazliet citas lietas - attiecības: cik mēs esam dažādi - vīrieši un sievietes - un tajā pat laikā: cik ļoti viens bez otra nevaram iztikt. Ko es pats gribētu? Brīvu laiku... Nežēlīgi gribu...

- Ko tu darītu?

- Ai, es laukos raktu zemi, zāģētu. Bet nevaru atļauties. Pamēģināju vienu dienu tā nostrādāt -pēc tam trīs dienas bija slikti. Tad sāku rēķināt, cik nopelnu dienā... Sapratu, ka varētu mierīgi gulēt saulītē, peldēties, būtu pavadījis dienu patīkami un atpūties. Nu, labi - man nesanāk iet uz treniņiem, bet, manuprāt, es saviem 40 gadiem... pat ļoti okei.

- Tev bija jubileja...

- Ai, zini, izdomāju - vai nu es svinu ar pompu, vai... Bet 40 nav tā reize, kad var nesvinēt nemaz - pietiekami apaļa jubileja. Man tiešām ir labi cilvēki riņķī - tādi ļoti mīļi, tāds arī pats esmu īstenībā. Kolēģi man ir forši - pelnījuši vienu dropīti vairāk...

Normālu atpūtu saplānot ir ļoti grūti. Puika pirmo gadu mācās Rozentāļos, meita skolā - brīvlaiki katram savā laikā. Es jau sievai teicu - ja tas tā turpināsies, drīzumā sākšu katru otro nedēļu piektdienās lidot kaut kur projām. .. Savulaik jaunībā tā darīju, kad šausmīgi daudz strādāju un normāli pelnīju - uz trim dienām aizlido uz Havaju salām, Ameriku vai Amsterdamu atslēgties — cita valoda, vide un temperatūra. Svētdienā atpakaļ. Tik daudz emociju.... No vienas puses - tā atpūta tāpat nav nekāda: tu staigā pa veikaliem, tiecies ar kaut kādiem cilvēkiem, ej uz kaut kādiem bāriem, bet vides maiņa ļoti relaksē...

Uz Parīzi gan tagad atteicos braukt, kaut esmu visās oficiālajās preses relīzēs. Vakar pa faksu nosūtīju atteikumu. Ziedot savus 1000 latus, lai varu noprezentēt valsti... Divguļamā metāla gultā - 40 gados un ar savu sabiedrisko statusu... Es ļoti smagi strādāju, par savu naudu veidoju šo kolekciju... Bet nostāja ir tāda, ka mode nav māksla...

- Tas košais un krāsainais, pēc kā tevi pazīst, parasti asociējas ar lētumu, tādu kā plastmasu. .. Vai tev nav apnicis? Man liekas, ka tu kā cilvēks dziļākajā būtībā esi citādāks...

- Tā jau cilvēki domā, ka tie, kas ir sabiedrībā pazīstami, dzīvo kaut kādu utopisku dzīvi, viņiem viss nāk viegli, visu dod par brīvu. Es apzinos savas spējas, jo strādāju medijos, apzinos savu lobiju, tā ka es varu manipulēt ar masām. Tajā pat laikā es to loti reti izmantoju. Un par tām krāsām ir tieši tas pats - man ir izdevīgi. .. tādā veidā es pasargāju sevi no kaut kādām lietām. Lai gan par daudziem maniem darbiem, kuri nav tik kliedzoši, cilvēki nezina. Piemēram, Verpakovskis ar Baibiņu precējās manos tērpos, Ieva Plaude ir mana kliente - ļoti ietekmīgs biznesa cilvēks. Man ir bijušas kolekcijas, kas izmaksā līdz 70 tūkstošiem latu. Apavi, kuros iziet uz trim minūtēm, maksā 200 līdz 300 latu. To Latvijā neviens nav novērtējis. Es pat vairs neapvainojos, vienkārši esmu priecīgs, ka varu atļauties ar to nodarboties.

Es nemirstu badā. Man ir pilnīgi vienalga, ko citi par mani domā. Biju aizdomājies: humpalas pilnas, met pakaļ, dabas resursi patērēti - un pēc tam to visu izmet miskastē. Cilvēki nevar atļauties tās drēbes nopirkt. Pie Andra Eglīša uzrīkoju performanci: saaicināju visus savus draugus - vairāk nekā 30 cilvēku, «Degas» man uzdāvināja divas tonnas apģērba, es uzsaucu visiem zaceni, filmēja dokumentālai filmai - kā tas viss top. Gribēju parādīt, ka ir tāds vintage stils: izskatās vecs, nonēsāts, noplucis, ar milzumdaudz brošām, pompozā gaisotnē ar gaismu teātri un tapieri pie klavierēm.

Esmu radošais cilvēks, bet visi mani uzskata par pavāru vai vēl nezin ko. Man ir starptautiski nopelni... Tur taču nesēd idioti žūrijā (Varbūt kāds domā, ka esmu viņus nopircis?). Absolūti visos konkursos esmu dabūjis pirmās vietas - nu pilnīgi visos, kuros esmu piedalījies. Tomēr kaut kas nav kārtībā... Kādam negribas, lai tas tā būtu. Zinu, kā notiek nomelnošanas kampaņas. Protams, ka no manis baidās. Man ir iespējas... esmu ietekmīgs. Ar Valentino vienā preses konferencē esmu bijis. Ar Katrīnu Denēvu, Žerāru Depardjē - es varu pierādīt. Rumānijā Čaušesku pilī - premjerministra sieva Drakulas pilī rīkoja pieņemšanu...

Esmu ļoti dārgs

- Tev šādā veidā nav bail sadalīties...

- Redzi, šī nav sīknauda. Es esmu ļoti dārgs. Man ir ļoti strikti izcenojumi. Man gribas naktī gulēt, nevis domāt, kā nomaksāt rēķinus. Mani labākie gadi paiet. Es gribu gleznot, gribu paspēt padzīvot mierā, gribu, lai man būtu nauda, lai man nebūtu jādomā par pensiju, lai man nebūtu jādomā, ko ēst. Es gribu dzīvot kā normāls cilvēks. Tie skauž, kas saka, ka slava nāk tāpat vien. Tā nav. Tā nāk ar milzīgu darbu. Ir bijis tā, ka esmu aizņēmies naudu kolekcijai, lai gan tajā brīdī varbūt vairāk vajadzēja domāt, vai bērniem būs, ko ēst. To nevar izdarīt sieviete. Vīrietis ir vairāk avantūrists. Starp modes dizaineriem Latvijā esmu vienīgais, kuram ir bērni, kuram ir normāla ģimene... Lai ari ko cilvēki par mani domātu... Godīgi sakot, man ir vienalga. Ka es guļu ar vīriešiem vai sievietēm... Tas ir uz manas un manas ģimenes sirdsapziņas, un man nevienam atskaites nav jādod. Aizliegt domāt kādam par kaut ko - tas ir muļķīgi. Tā ir brīva izvēle, ko viņi saka, kāds tas Dāvids ir. Tajā pat laikā - nezinu... Viss okei. Kas ir sīknauda? Kā padomju laikos, kad visu mūžu bija jāstrādā vienā darbavietā? Esmu pārtikas tehnologs, bet aizgāju modes biznesā. Man saka — tu esi kroplis, tu esi diletants... Tad jau politiķi ir tādi pat diletanti! Viņiem nav ne mazākās izglītības jomās, kurās viņi darbojas. Tev jāstrādā, ko tu vari, nevis - kāda ir tava izglītība. Jo tikai tavs darbs parāda to, uz ko esi spējīgs.

Mani saukā par kropli, mērgli un nezin kā vēl... Viņš ir skatījies šovu, un kaut kas nav paticis... Ja man negaršo suši, es taču neeju restorānā un nekliedzu: «Suši ir pretīgs!» Neēd. Neskaties. Nav viegli... Protams. Antipātijas ir izteiktas kaudzēm. Bet es vairs nedzirdu. Es kaut kā... No manis baidās.

- Kāpēc?

- ...Nezinu.

- Tāpēc, ka esi tiešs?

- Droši vien manas publicitātes dēļ. Tā ir veiksmīgi izveidota tāda... Radīts šis pašpārliecinātais, bezkaunīgais tēls... tas aizsargā. Ļoti. Un es pats arī protu sevi aizsargāt, protams.

- Ir nācies kādreiz?

- Cilvēki dažkārt uzvedas ļoti aizskaroši. No sporta zāles braucu lejā liftā, aiz manis grib kāpt iekšā divas čiksas; te dzirdu - par mani saka: «Ar šito losi es gan nebraukšu.» Lejā es viņas sagaidu, saku: «Meitenes... Kādā sakarā? Vai mēs esam pazīstami?» Viņas man: «Tu esi kroplis, ķēms, tirliņš un idiots.» Es viņām, protams, atmaksāju. Teicu: «Kad jūs nometīsiet 10 kilogramus un izspiedīsiet uz sejas pumpas - es ar jums braukšu vienā liftā.» Tas ir ļoti negodīgi, bet uzskatu - viņas bija pirmās un sāka ar ļoti nekorektiem paņēmieniem. Viņas dabūja to, ko pelnījušas. Protams, vīrietis manā vecumā tā nedara. Bet, cik saprotu, viņas mani uzskata par puiku vai par ko... Kā viņas atļaujas svešam vīrietim 40 gados ko tādu teikt? Kur šeit ir ētika? Klibo. Mani bērni ne reizi neko tādu nav... viņi zina, kas sekos, ja ko tādu atļausies.

- Vai tev dažkārt nešķiet, ka tas, ko esi uzņēmies darīt - runāt par tādām tēmām -, ka tas tevi tā kā pazemo?

- Es apzinos... Saprotu, ka es varētu būt kaut kāda veida biznesa prostitūta. Bet kādam tas ir jādara. Tev tā nešķiet?

- Tu to jūti kā misijas apziņu?

- Nē, tā tīri arī nav. Bet man jau kopš bērnības ir tāda liela taisnīguma apziņa. Vienīgais, ko es, paldies Dievam, esmu iemācījies: mainīt viedokli, ja argumenti ir stiprāki par manējiem. Jo cilvēks nevar visu uz pasaules zināt. Un tad tā nav misija, bieži vien es pats mēģinu izprast. Tā nav, ka es nosodu vai neieredzu cilvēkus. Kas visvairāk dabū ciest -ja pieķeru, ka cilvēks melo. Nu, atnāca tas žigolo - beigās izrādījās, ka viņš ir tikai muļķa puika, kurš vēl ilgi vai varbūt nekad mūžā neuzzinās, kas ir sieviete. Es viņu neapvainoju, vienkārši viņš pats sevi par muļķi pataisa.

- Bet tu saproti, ka tas nespodrina to Dāvida tēlu...

- No otras puses - spodrina ļoti. Cik ir šovu ar tavu vārdu? Reitingi rāda, ka cilvēkiem to vajag. Lai jau viņi pukst, bet izaugs paaudze, kas zinās vairāk. Sevi uzskatu par sociāli aktīvu cilvēku, kurš daudz ko zina, bet, ja pat es priekš sevis personīgi no šīm sarunām ko gūstu, tad iedomājos, ko iegūst bērni, ar kuriem vecāki nerunā, kuri ir kaunināti, ielīduši kompleksos. Man ir rakstījuši septiņdesmitgadīgi skolotāji, kas mani atbalsta, bet, ja nākuši nopēlumi, tad vienmēr Kristus vārdā. Nezin kāpēc - tāda ļoti īpatnēja sagadīšanās...