Šovakar Dailes teātrī pirmizrāde – «Spoka sonāte». Tas ir stāsts par to, kā kādas ģimenes gaitas turpina ietekmēt spoks – mirusī māte, izraisot neprognozējumu, pārsteidzošu notikumu lavīnu. RB pirms pirmizrādes tikās ar vienu no iestudējumā iesaistītajiem aktieriem – Jāni Paukštello.
Paukštello spoku varā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
– Par ko jūsu versijā ir stāsts «Spoku sonātē» ?
– Par divām pasaulēm. Paralēlām pasaulēm. To, kas te, un to, kas tur… Par divām dimensijām.
– Jūs pats ticat tai otrai pasaulei?
– Kurš gan netic?!
– Gan jau ir cilvēki, kuri netic.
– Nē.
– Jūsuprāt, pilnīgi visi tic viņpasaules eksistencei un spokiem?
– Protams! Jūs taču mēdzat runāt ar kādu sev mīļu cilvēku, kurš jau ir miris. Domās runāt.
– Mēdzu, taču nesaucu viņus par spokiem.
– Vai tad jūs šo cilvēku neredzat vizuāli?
– Tā kā pierasts filmās spokus skatīt – tā gan neredzu.
– Vai tad spoks ir slikta lieta?
– Nezinu. Filmās dažreiz jā.
– Nūu, tie jau ir briesmoņi, drakulas. Spoki ir dažādi.
– Tātad jūs ticat gan paralēlās pasaules eksistencei, gan spoku esamībai...
– ... esmu pilnīgi pārliecināts, ka cilvēki, kas apgalvo pretējo, patiesībā tikai slēpjas aiz šī ērtā vārda «neticu». Mēs visi esam trausli...
– Kāds ir jūsu varonis «Spoka sonātē" ?
– Labs.
– Lūdzu, paraksturojiet.
– Es nevaru. Pirms pirmizrādes nevaru.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka šis periods ir ļoti trausls. Tagad, kad sarunājamies, līdz pirmizrādei ir atlikušas četras dienas, un šis ir vistrauslākais periods gan aktieriem, gan režisoram, gan lugai kopumā.
– Bet kad pienāk tas periods, kad lugas karkass ir gatavs, atliek vien pieslīpēt? Vai tad tikai pēc pirmizrādes?
– Darbs turpinās katru dienu. Tas turpinās arī pēc pirmizrādes, kas ir tikai ļoti aizkustinošs brīdis. Es visam mūsu mākslinieciskajam kolektīvam – aktieriem, režisoram un arī sev – vēlu veiksmi.
– Jūs vienmēr ap pirmizrādes laiku jūtaties tik trausls?
– Šī ir pietiekami nopietna luga, un tas liek man justies trausli.
– Lugas tematikas dēļ?
– Kāpēc jūs mani tincināt? Mēs vēl mēģinām, un mēģinājuma procesā pat pēdējā dienā viss var izšķīst vai arī sakārtoties.
– Kādas emocijas, pārdomas raisās, strādājot ar viesrežisoru?
– Labas. Tā ir cita pasaule.
– Kāda?
– Līdz šim nepazīstamu cilvēku tikai mēģinājumu laikā iepazīt nevar, tomēr daudzos punktos ar viņa pasauli būsim saskārušies, un tā būs abpusēja pieredze. Laba pieredze. Es to zinu.
– Vai «svešā» režisora darbā jūs kaut kas pārsteidza?
– Jā. Pirmkārt, viņš zina, ko grib. Vienmēr tā nav. Otrkārt, viņam ir tāds nepārtraukti mierīgs, bet pamatīgs spiediens.
– Vai ar viesrežisoriem ir interesantāk strādāt?
– Kāpēc?
– Viss ir nezināms, kamēr vietējie iepazīti kā raibi suņi?
– Nu... Interesanti ir strādāt ar katru režisoru, jo katrs iestudējums ir pieredze.
(Grimētavā ienāk kostīmu māksliniece Rūta Kuplā, un Paukštello par katru cenu grib viņu pierunāt savā vietā pastāstīt par izrādi.)
– Kāpēc tik ļoti kratāties vaļā no runāšanas par jauno darbu, savu lomu?
– Tāpēc, ka runājam pirms pirmizrādes.
– Pēc būsiet runīgāks?
– Jā, jo tā būs pieredze. Uz visu notikušo pēc pirmizrādes var paskatīties nedaudz no malas. Pagaidām. Rūta, nu parunā tu...
– Kā sastrādājaties ar Kristīni Nevarausku? Viņai šī ir pirmā lielā loma Rīgas teātrī.
– Šis nu ir jautājums, kas jāuzdod pēc pirmizrādes.
– Kāpēc?
– Viņa ir jauna aktrise, strādā labi. Esmu priecīgs, ka varu strādāt ar viņu kopā.
– Vai esat atvieglojis viņai ienākšanu galvaspilsētas teātrī?
– Kā es to varu izdarīt?
– Ar draudzīgi pastieptu roku, nevis ar attieksmi: tu, jauniņā, no provinces...
– Bet viņa jau ir zvaigzne! To taču jūs nerakstīsiet avīzē?
– Kaut kas par gaidāmo pirmizrādi man taču ir jāuzraksta.
– Labi. Pirmās 10 dienas es nesapratu, ko režisors no manis prasa. Pēc tam, kad uzgājām uz lielās skatuves, man kļuva skaidrs: viss ir kartībā. Un, ja skatītājs sapratīs, būs labi...