Ko nozīmē pielaist draudzeni tuvu savai ģimenei? 2. stāsts

«Es biju labā. Apkaimes paklīdušo suņu un kaķu mīlule. Tā sieviete, pie kuras visas nāca izsūdzēt bēdas. Mierinātāja un apčubinātajā. Gluži vai mātes vietā visām, kurām tobrīd vajadzēja raudamo plecu.

Mēs ar vīru dzīvojām lielā dzīvoklī, un viena istaba vienmēr bija tukša. Kolīdz kāda no manām draudzenēm, sastrīdējusies ar vīru vai mīļāko, laidās prom no mājas, es neatteicos viņas izmitināt. Visādas nakšņoja pie manis — pēcdzemdību depresijas nomocītas māmiņas ar visiem mazuļiem, emocionālas būtnes, kuras pašas nespēja tikt galā ar savām problēmām, vienvārdsakot, sievietes dzīves krustcelēs.

Es viņas mierināju, iedrošināju, dažai palīdzēju sameklēt darbu, jaunu dzīvokli, pierunāju nezaudēt ticību mīlestībai utt. Viņas — tādas noraudājušās un izmisušas — sēdēja pie mūsu vakariņu galda, piedalījās ģimenes svinībās. Es varēju dot daudz — es biju laimīga, mierīga un stabila. Vai man žēl padalīties? Turklāt arī vīrs neiebilda.

Mēs izšķīrāmies pēc piecu gadu laulības — es uzzināju, ka viņam ir arī cita, nespēju to piedot... nekas oriģināls... Šķiršanās bija strauja, puņki un asaras...

Taču «pats labākais» sekoja nedēļu pēc tam, kad biju palikusi viena... Dienas laikā mani apciemoja piecas manas draudzenes (no tām, kuras es savulaik «glābu»). Varbūt viņas uzskatīja, ka tagad jāglābj mani... nezinu... Varbūt gribēja pateikt, ka mans vīrs nav tā vērts, lai viņa dēļ raudātu... Varbūt vienkārši gribēja atvieglot sirdi...

Viņas visas kā viena asarām acīs paziņoja, ka ir bijušas mana vīra mīļākās. Pēc tam, kad krīzes bija pagājušas un viņas, nebūt ne bez manas līdzdalības, sāka atkopties. Tobrīd manī pazuda viss — vēl atlikušās ilūzijas par bijušo vīru, jebkāda uzticēšanās sieviešu draudzībai un tie 5 laulības dzīves gadi, kurus es uzskatīju par savu miera salu.

Labāk nebūtu teikušas — es vismaz ticētu, ka laime ir iespējama bez meliem. Kaut pagātnē, bet tomēr tāda būtu bijusi.

Man vairs nav īstu draudzeņu. Bet tās, kuras ir, tiek turētas gaismas gada attālumā no manas jaunās ģimenes.»

Ko darītu, kā rīkotos es? Visādi ir savulaik gadījies un arī mana pieredze šajā jautājumā nav nosapņota, grāmatās nošpikota vai iepriekšējo dzīvju nospiedumu rezultāts... Varbūt tāpēc to draudzeņu, kuras var piekļūt manai sirsniņai, ir gaužām maz, un par viņām es nudien varētu galvot — «Lai vai kurš, bet ne viņa.»

Bet arī tās pašas nedaudzās es necenšos ievilkt ģimenē. Ne jau aiz bailēm, nudien ne. Drīzāk jau tāpēc, ka viņas ir daļa no tās pasaules, kas drīkst piederēt man vienai, ar kuru nav jādalās. Kaut kas savs ārpus kopīgā, lai, saplūstot vienā veselumā ar mīļoto, es spētu saglabāt sevi.