/nginx/o/2018/07/12/8813625t1h0f24.jpg)
Tagad, lūdzu, paceliet roku tās meitenes, kurām mammas ir teikušas: «Nekad nepielaid draudzenes par tuvu savai ģimenei!» Tā, tā — diezgan daudzas pacēla.
Ko nozīmē pielaist draudzeni tuvu savai ģimenei?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Un tagad no tām, kuras to nedarīja, — kurām pašām uz savas ādas ir nācies izjust, ko nozīmē pielaist draudzeni par tuvu? Hmm, atkal bariņš meiteņu paceltām rokām var paiet malā. Tās atlikušās... ak, laimīgās! Vai nu jums pašām pieticis sievišķā prāta un intuīcijas izdarīt pareizo izvēli, vai nu jums ir visuzticamākās draudzenes pasaulē...
Es gribētu atstāstīt to, ko man uzticēja divas sievietes.
«Es neesmu muļķe,» Evija saka, «tikai ļoti emocionāla. Man ir grūti paturēt sevī. Ja rodas kādi kreņķi, vajag izrunāties. Ar mani ir tā — ja sakrāju sevī, turu un turu, tad agri vai vēlu sākas problēmas ar veselību — izmetas pumpas, galva sāp.
Esmu... Biju precējusies jau 11 gadus. Brīžiem tās emocijas ir labāk novadīt sāņus. Un es iedomājos — kam tad ir draudzenes? Protams, tam, lai būtu ar tevi kopā tad, kad klājas visgrūtāk.
Es stāstīju viņai pilnīgi visu — gan par sevi, gan par vīru. Mēs kopīgi izstrādājām salabšanas stratēģijas pēc ģimenes strīdiņiem, kopīgi apspriedām viņa paradumus, kalkulējām, vai viņam ir mīļākā vai nav. Tāpat es viņai stāstīju par saviem vājuma mirkļiem. Vienā smagā krīzes brīdī, kad mana ģimene teju, teju pajuka, man paslīdēja kāja un es pārgulēju ar vīrieti, kurš nebija mans vīrs. Sauksim to tā. Un, protams, arī to uzzināja mana uzticamā draudzene.
Viņa zināja par manu vīru gandrīz visu — viņa vājības, viņa stiprās puses, kā manam vīram pielabināties, kā pievilkt grožus... Un viņai viss tika ieliets gluži vai mutē pa taisno no govs pupa. Es biju nobružājusies patiesības meklējumos, bet viņa svaiga, pārdzīvojumu nenomocīta un... tik gudra!
Brīdī, kad viņa nolēma privatizēt manu vīru, visi ieroči bija viņas rokās. Viņas rokās biju arī es vai, precīzāk, stāsts par manu sānsoli, kas tika izspēlēts kā viens no izšķirošajiem trumpjiem. Man atlika tikai vārstīt muti kā skolas gados, kad paralēlklases puika iebelza ar dūri pakrūtē.
Nē... Nu nevarētu teikt, ka es viņu diži nosodu — mīlestības vārdā cilvēki ir spējīgi uz visu. Un man negribētos ticēt, ka manas uzticības iegūšana bija stratēģiski izplānots gājiens. Godīgi gan man tas nešķiet, bet, ja tās ir patiesas jūtas, turklāt abpusējas, tad ko es tur... Kaut nu tā būtu...«
Rīt vēl vienas Daces draudzenes stāsts par šo tēmu.